Mēs nedzīvojam viduslaikos, nedz arī pasaules nostūrī, ko nav skārusi civilizācijas elpa. Dzīvojam 21. gadsimtā attīstītā Eiropas valstī – Latvijā, turklāt miera laikā. Un tomēr vardarbības statistika, kas ir tikai aisberga redzamā daļa, ir skumja. Jau sensenās fiziskās un seksuālās vardarbības māsas ir agrāk mazāk pieminētās ekonomiskā un emocionālā vardarbība un tās modernākā māsa – vardarbība vai ņirgāšanās interneta vidē. Vēl skarbāks ir secinājums, ka visneaizsargātākie visu vardarbības veidu upuri ir bērni.
Bērns klusē
Plašu pētījumu par vardarbības pret bērniem veidiem ir veicis nodibinājums „Centrs Dardedze”, izdalot četrus vardarbības veidus: 1) novārtā pamešana jeb vecāku nolaidība; 2) emocionālā vardarbība; 3) fiziskā vardarbība 4) seksuālā . Tie visi ir izplatīti Latvijā, un vienmēr visvairāk gadījumu ir skolas brīvlaikos, turklāt Covid-19 apstākļu dēļ, kad bērni neapmeklē skolu un ģimenes dzīvo ciešā saskarsmē, vardarbības pret bērnu gadījumu skaits ir pamanāmi audzis.
“Par vardarbību pret bērniem Latvijā ir dažādi statistikas dati,” secina izdienas pensionāre, bijusī kriminālizmeklētāja, rakstniece Rolande Bebere, kuras specializācija bija noziegumi pret bērniem tostarp seksuālā vardarbība. “Ir dati par to, cik bieži un par kādām problēmām bērni vēršas uzticības tālrunī, gan aptauju dati, gan dati par reģistrētajiem iesniegumiem tiesībsargājošajās iestādēs un arī par krimināllietām, kas nonākušas līdz tiesai. Diemžēl nekas no tā visa neataino patieso situāciju, jo statistika – tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Bērni visbiežāk noklusē vardarbības faktus. Tam ir vairāki iemesli. Ja bērns audzis vardarbīgā vidē, viņš domā, ka tā ir norma. Bieži bērns klusē tāpēc, ka viņam ir kauns. Sevišķi, ja tas ir seksuāls noziegums. Ne vienmēr ar vecākiem attiecības ir tik sirsnīgas, lai bērns būtu drošs, ka viņu tiešām sapratīs. Varbūt viņš ir mēģinājis runāt, bet vecāki bijuši nevērīgi. Mana prakse rāda, ka visbiežāk par uzticības personu bērns izvēlas skolotāju, radinieci, drauga mammu vai sociālo darbinieci.”
Ar spēli par drošību
Lai palīdzētu bērniem atpazīt vardarbību un galvenais – mudinātu par to neklusēt, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija aicina vecākus, pedagogus un sociālos darbiniekus mudināt bērnus… spēlēt interaktīvu spēli “Hei, mosties!”. Spēle izstrādāta Eiropas Savienības fonda projekta Nr. 9.2.1.3/16/I/001 „Atbalsta sistēmas pilnveide bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē” ietvaros. Spēlētājs izveido pats savu “eža” tēlu, un spēles gaitā draudzīgā veidā caur ikdienišķām situācijām mācās atpazīt vardarbības pazīmes, kā arī iegūst informāciju par to, kur vērsties pēc atbalsta un palīdzības.
Spēlē “Hei, mosties!” iekļautas arī intelektuālas spēles un āķīgi erudīcijas jautājumi, kas attīsta spēlētāja prāta izveicību, pacietību un loģisko domāšanu. Bērniem patīk, ka spēles beigās var redzēt, kādu vērtējumu esi ieguvis, kā arī sacensties ar draugiem, salīdzinot spēles laikā iegūto punktu skaitu. Interesanti, ka spēle, kas pati par sevi ir izmantojama tikai, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, atgādina arī drošas interneta lietošanas pamatprincipus. Varētu teikt, ka tā ir šīs aplikācijas īpašā veiksme – spēja uzrunāt un aizraut tiešo auditoriju – bērnus viņiem vispieņemamākajā veidā, spēlējot spēlīti, jo pieaugušo brīdinājumi bieži vien paliek nesadzirdēti.
Spēli “Hei, mosties!” iespējams uzmeklēt, bez maksas lejuplādēt un spēlēt Google Play un Apple Store elektronisko lietotņu veikalos, kā arī VBTAI mājaslapā:
http://www.bti.gov.lv/lat/esf_projekts_/mosties