Tukuma literāti pagājušā gada rudenī ar radošu prieku pieņēma Tukuma muzeja piedāvājumu uzrakstīt impresijas topošajai izstādei, ko veidotu muzeja pēdējo 5 gadu jaunieguvumi.
Neliels ieskats izstādē LTV sižetā
Radīšanas process sākās brīdī kad literāti izvēlējās gleznas un skulptūras, kas viņus “uzrunāja”. Vairākām gleznām bija pat vairāki “gribētāji”.
Rezultātā – pēc pašu un literāro konsultantu atlases – izstādē katru mākslas darbu papildina viena literārā impresija. Ulda Rubeza “Audēja” ir viens no pāris darbiem, kam literārie konsultanti nespēja izšķirties par labu vienam darbam.
Marija Anmane
Kad piedzimu, dzīva bija vairs tikai viena no manām vecmāmiņām. Steļļu vairs nebija. Toties mūsmājās bija krāsainie lupatdeķu celiņi uz grīdām un pie gultām, kuras rotāja vecāsmātes austās zvaigžņu segas. Un, kad pirms manām kāzām viņa atvēra lielo pūra lādi… Kā tik visa tajā nebija! Palagi un galdauti, dvieļi un krekli, blūzes un brunči. Svītrainie tautiskie brunči mani apbūra visvairāk, varbūt tāpēc nolēmu mesties avantūrā un līdz Dziesmusvētkiem noaust sev tautiskos brunčus. Pati! Vai es būtu nemākulīgāka par draudzenēm, kuras jau atradušas ceļu līdz stellēm!?
Iedevu aušanai mazo pirkstiņu, un tā paņēma visu roku. Vairāk par lepnumu, ko izjūtu par visu, kas tapis un tiek nēsāts (par apģērbu vairs nekad nesaku „valkāts”: tikai „nēsāts” – ar godu un cieņu), jūtu bezgalīgu prieku, kad stellēs apstājas laiks. Reizēm audekls pārbauda manu pacietību, liekot ārdīt un labot neviļus ieausto kļūdu. Esmu iemācījusies no sirds priecāties par darbiem, kas top blakus stellēs, par izstādēs un gadatirgos ieraudzītajiem brīnumdarinājumiem. Katras stelles, katrs topošais audekls izstaro gaismu, kad audēja to apdvēseļo. Būtu skaisti, ja tāda – gaiša, labo darbu un mīlestības apstarota – spētu būt visa mūsu tauta. Ak, šīs domu domas, ko darbnīcā reizēm pārcilājam, kamēr rokas dara savu – labi zināmo un ierasto! Mainās laikmets un mode, bet aušanas prasmes nezūd: dzimst un izaug un stellēs sēžas aizvien jaunas audējas. Arī vecmāmiņas, savulaik aušanai atdevušas sirdi un dvēseli, turpina aust. Un audīs, kamēr vien spēs paminas mīt.
Tas, kas te piestaro telpu ar Mīlestības gaismu, ir linu paladziņš gaidāmajam mazulim.
Anna Jurševica
Ir pierimusi dienas steiga,
kluss novakars jau zemi klāj,
un meitenei pie stellēm stāvot,
mīļvecmāmiņa prātā nāk;
gan viņas austie linu dvieļi,
gan vienmēr rāmais mīlīgums,
un padoms tas, kas šodien noder
pie jaunas segas aušanas.
Te krāsas priecēs, raksti mīsies,
kā dzimtās zemes ainavas,
un tālē vecāsmātes acis
tad jutīsies tik laimīgas.
Uzskatām, ka izstāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka esam to līdzdzīvojuši. Darbi patiešām ir izcili, un kopaina – emocionāli uzrunājoša.