14. septembrī Talsos notika jau 21. Kurzemes Dzejas dienas. No Tukuma bija ieradušies 6 dzejnieki – Andris Jansons, Baiba Talce, Gvido Drage, Aivis Briesma, Sarma Upesleja un Daina Jansone-Treice, arī Guna Roze un kā klausītājs – Tukuma novada domes pr-ja vietnieks Arvīds Driķis.
Valdošās sajūtas – pasākums noveco līdz ar dzejniekiem. Par to Gunas Rozes publikācija 18.septembra laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Kultūrzīmes“. Tāpat būtu gribējies dzirdēt citus un lai citi dzird mūs, taču lasījumi bija noorganizēti tā, ka katra dzejnieku delegācija (no Liepājas, Ventspils, Tukuma, Talsiem, Kuldīgas, Saldus) dzeju lasīja kādā no Talsu pakalniem. Mēs steidzām pabeigt savu performanci, lai kaut nedaudz dzirdētu citus. Vistuvāk mums izrādījās Saldus dzejnieki – klausījāmies viņus.
Nākamgad Kurzemes Dzejas dienas notiks pie mums – Tukumā. Jau tagad jādomā, kā šos svētkus atsvaidzināt, kuplināt un popularizēt.
Piedāvājam pa Talsos lasītam dzejolim no katra Tukuma dzejnieka.
Baiba Talce
/dēlam/
Tu piedzimi cīruļputenī, marta tumsā nogurušā,
es biju piekususi un gribēju dušā.
Tu gribēji būt man tuvu, mīlestībā un mājās,
bet vienīgi citi mazulīši ar tevi sarunājās.
Kad atnāca diena, tu manī raudzījies, acis nenolaidis:
mēs bijām viena: šīs zemes un viena dvēseles laidiena.
Tu solījies mani gaidīt pie krūts, kas jau piebriedusi,
es tevi solījos gaidīt reiz pieaugušu tik klusi,
kā visas sievas un mātes mūsu dzimtā, sen nezināmā,
kuras dziesmas dungo pie uguns, līdz dūmos izgaist un mānās.
Viņu gaita un krāsas pār mūžu ir mūsu radīšana.
Jo es – tavas dvēseles siltums, tu – mana atzīšana.
Gvido Drage
liels pelēks vējš
atnes lielu pelēku putnu
tam putnam
zem viena spārna pelēka diena
zem otra
liela nakts melnum – melna
tik tumša lai mūsu miegi
iekristu Melnezerā
kā bezdibenī
bez sapņiem
* * *
ēna uz balsinātiem
kapsētas vārtiem
platmali paceļ
manējā sveicienu pamāj
tāpat ar roku
mēs izmaināmies
un nekas vairāk jau
tonakt nenotiek
( cilvēki guļ
savu pulksteņu tikšķos)
Daina Jansone-Treice
Lapsa
/Solvitai Āboltiņai/
Ak, koķete, koķetīte
Tu lapsiņa rudā un gludā!
Tava koķetērija,
žesti un mīmika smalkā
valkā tālās prērijas seju
un smaržu.
Tu staigā tā –
it kā teju teju
Tevi aicinātu uz deju
kāds kavalieris cēls.
Tev nekad nav par vēlu
griezt smaida piruetes saldas
un apošņāt visu,
kas atrodas virs
un kas – zem galda …
Tava mēlīte
un Tava valodiņa
tek tik raiti,
ka Tu pati netiec tai līdzi…
Tu palīdzi vienīgi sev
tikt pie kumosa iekārota
kaut arī tā daļa var būt
nav Tev Dieva dota …
Tavās ačelēs rotā
viltīga uguntiņa.
… un vienīgi viņa zina
Tevi un Tavus noslēpumus…
– – –
Ak, koķete, koķetīte!
Lapsiņa rudā un gludā!
Es nospiežu slēdzi!
Bēdzi! Kamēr vēl laiks!
Te nav prērija.
Beigusies tikai filmas pirmā sērija.
Klikšķis.
Aivis Briesma
Piedziedāt koku ar putniem,
nebaidoties no ziemas,
jo tavu gaišo dvēseli
kāds vēl ciena.
Piedziedi koku ar lapām,
kaut zini – zaros jau sniegs,
kaut zini – šis bargais laiks
nevienam putnam nav prieks.
Piedziedam koku ar laimi,
kuras tik bieži trūkst,
sasildi rokās zaru,
kas neiztur un lūst.
Dzīvoju. Pastāvu. Neuzbāžos.
Kaut arī pusnaktī sniego.
Kaut arī puteņi pāri brāžas –
skaidrība vieno.
Sarma Upesleja
Cik bezgalīgi domu labirinti –
ir varbūtības šūpoles tik augstas,
ej, sazini,
kā tikt no viņām nost ,
kad virves stingri ,
iegriezušās plaukstās,
kad uzšūpo līdz virsotnēm,
vēl augstāk,
bet atkritiens
kā aizas mala
kraujš !
Bet, ja nu spārniem
ja nu saviem ļautos,
lai tālāk, augstāk vēl,
lai sauļup nes –
no augstuma, kad rāmi
lejup raugies,
nedz dubļus redz,
nedz ziedu smalkumu.
Andris Jansons
Personiskā kriptogramma
Ūdens –
kurā rodas dzīvība
ūdens –
kurā top vārds
ūdens
un asins esot
viens
asins
un vīns kļūst
viens
asins
nevar kļūt sēkla
sēkla
nedīgst bez ūdens
dzīvība
mēdz būt trausla
vārds –
neizskaidrojams
viens
nav daudzskaitlī lasāms
vīna
mēdz būt par maz
sēklas zilbe
ir tā kuru
izrunājot
visi izteicieni
blāv.
vai arī
visi izteicieni
sajūk.
visticamāk –
skan kā
Aum un Amen.
vai arī –
lasās manā
dzejā.