Augustā literātu tikšanās reizē ļāvāmies radošai spontanitātei – apcerējām mūsu pašu Aigara Brica gleznas. Gleznošanu Aigars apgūst Ingemāras Treijas gleznošanas studijā, lai pats ilustrētu savu topošu dzejoļu krājumu.
Sarma Upesleja
Klauna monologs
Tikai nenāc par tuvu –
redzi,
cik nerāts un krāsains smaids
plaucis, bet nedzirkst,
ris vārdi no kabatām ārā,
smalkiem zvaniņiem skanot
tieši tev ausīs, ne garām,
tieši debesu krāsā!
Tikai tuvāk, vien tuvāk nenāc –
pirms projām dodies,
draiski atvadām pamāj roku,,
mans smaids tev aizlidos līdzi –
mans vairogs,
lai neredzi acis
tuvāk!
Guna Roze
Laimes akmentiņš
Zemgaliete izkāpa no mašīnas un veikli šķērsoja krasta valni. Devos līdzi, bet paliku augšā. Viņa stāvēja tik tuvu ūdensmalai, ka katrs nākamais vilnis varētu pieliet kurpes. Pacēla akmentiņu, kādu brīdi to apbrīnoja, tad atskatījās, pasmaidīja, un abām rokām pastiepa oli pret šauro aili rieta debesīs, kur saule kā tautumeita pa dejas ceļu tecēja no viena mākoņa pie nākamā.
– Ja atrod cauru akmeni, jāskatās pa to uz sauli un jāiedomājas vēlēšanās, – viņa, piemiegusi acis grozīja pirkstos jūras miesas gabaliņu. – Tā man nemainās jau gadiem, tikai, kolīdz atrodu tādu akmeni, debesis apmācas. Tagad atkal tur, augšā, viss kā pie cilvēkiem: mākoņi dzenas cits citam pakaļ, lai aizsegtu sauli. Būtu kaut viens, kurš grib palikt līdzās.
Marija Anmane
Mājiņa uz vistas kājiņas
Jūs neredzat kājiņu?! Tā ir ieputināta februāra kupenās. Ragana sēž tajā mājiņā, gaismu neiedegusi: lai no ārpuses neviens pat nenojauš, ka viņa gaida nejauši iemaldāmies savas Vakariņas…
Tāpēc es joprojām esmu ārpusē nevis mājiņā. Par spīti aukstumam, vakara mijkrēslī,- baidīdamās pieklauvēt un atvērt durvis.
Anna Jurševica
Kad saule slīd uz rietu
Kāds mani sauc …
Tā bija Tava balss?
Vai tās tik spārnu vēdas,
Un vakarvējš ar mani sarunājas.
Gvido Drage
Kosmosa melnais caurums patiesībā ir balta patiesība par Neko, kur Lielais Tukšais Nekas krāsās rotaļājas – pats sevi vēl neieraudzījis, jau izbrīnīts.
Rolanda Bula
Debesjums bija piepildīts ar maigu un neticami vieglu gaišzilu šifonu, kurš vakara saules staros palēnām sāka vizmot visās perlamutra nokrāsās. Lielais paugurs šovasar apdziedējis zemsedzes rētas – ziemā kailcirtē nogāzto koku celmi savu kaunu piesedza ar avenājiem un sīkajiem pameža krūmeļiem, kas bija spējuši sakuplot vienas vasaras laikā. Uz mirkli viss apstājās – vējš, debesis, jūlija nobriedusī zāle un mazais ezeriņš ielejā. Tad ūdens virsma ilgi novirmojās no kādas niedru dzītas vēja dvesmas, un gaisā sāka celties teju vai caurspīdīgs, bet tomēr acij izšķirams ūdens miglas garainis, kas tiecās augšup uz paugura pusi. Garainis sāka ieņemt tādus kā mākoņa apveidus, brīdi likās, – tam veidojas divas kājas un ovāls rumpis, kā tādam mākoņbērnam, kas piedzimis no mākoņolas niedru ligzdā un ceļas gaisā pie mātes un tēva debesīs. Varbūt tieši tā arī dzimst mākoņi? No ieleju ezeriem, kalnu upēm un noru rasas. Bet mākoņtēls neprātoja, lai arī tam nez no kurienes uzburba galva ar tādu kā punu kreisajā pusē, ko varēja iedomāt par koķetu cepuri vai gliemezi, kas rāpo pa ķirbi. Nu jau krietni izaugusī garaiņvīra bālganā dūmaka uz brīdi apstājās it kā nožēlā, jo līdz vizošajām perlamutra daudzkrāsu debesīm tam tomēr vēl bija nesasniedzami tālu. Daudz augstāk par tām divām sēklas priedēm paugura virsotnē, kas vientuļas un sēras vēroja tālos mežus aiz lielā aizpaugura līdzenuma. Tad milzīgais miglas tēls sabiezēja līdz skaidri samanāmām aprisēm, kas iestiepās starp abām sēklas priedēm. Mākoņvīrs līgani slīdēja uz augšu gar slaidajiem stumbru mastiem, līdz tika pie pirmajiem zariem. Tas nebija ticami, bet tas bija acīmredzami – miglas tēls garajās priedēs stāvēja kā uz milzu ķekatkājām, labā pēda uz pirmā zara, kreisā uz nākamā. Mākoņvīrs sāka lēni kāpt, zaru pa zaram, nu jau galva skāra to rozīgo svītru, kas pirmā iekrāsoja vakara debesu akvareli, kur nekad nav uzmācīga košuma – viss ir tikai pustoņos un maigās kā spalvas krāsu dvesmās. Lielais miglas gars gandrīz paslīdēja uz nākamā zara pakāpiena – no labās pēdas nokrita balta putu zolīte, tā pārvērtās par dūmakainu putnu un aizlaidās atpakaļ uz ielejas ezeru. Bet mākoņvīrs jau stāvēja tieši uz stingrājām priežu galotnēm un, atspērīgi palēcies, nu tika iekšā debesīs. Viņa aprises tur bija vēl labu brīdi skaidri saskatāms, līdz viņš pazuda debess zilzaļsārtajā lāsmojumā. Novīdēja oranžs un sarkans, lielais tēls it kā pavīpsnāja un pamāja zeltaino lentu, kas izrisa no makoņa slepenās kabatas. Viņš pamazām aizgāja debesīs dziļāk, tik zeltainā lenta vēl kādu laika sprīdi norādīja uz tiem sudrabainajiem vāliem, aiz kuriem viņš pazuda pavisam.