Jevgeņijs Vodolazkins (1964) ir filoloģijas zinātņu doktors, senkrievu manuskriptu speciālists, daudzu akadēmisku publikāciju autors, dramaturgs un prozaiķis. Romāns „Laurus” (Jāņa Rozes apgāds, 2014) ir starptautiski atzinīgi novērtēts un tulkots daudzās valodās, arī latviski.
Jo labāka, daudzslāņaināka grāmata, jo grūtāk par to izteikties. Varbūt, ka par tādām grāmatām, kā „Laurus”, aprakstus un literatūrkritikas jāraksta filosofiem, jo viņi domājot augstāk un plašāk. Par ko ir „Laurus”? Par cilvēka dzīvi? Par to, ka mums jābūt atbildīgiem par sevi un par tiem, kurus esam pieradinājuši, vienalga, vai tas vilks no meža (romāna varoņa bērnībā), vai cilvēks no pūļa. Atbildība kā liela vērtība sākas no paša atbildības; vispirms tā jāprasa no sevis, un tikai pēc tam no līdzcilvēkiem, sabiedrības kā sociuma, valsts.
Par Dievu?
Paņemot rokās saslavēto Jevgēņija Vodolazkina romānu „Laurus”, to ātri pāršķirstīju. Manas acis tvera vārdus un es sapratu – ļoti, ļoti daudz šajā grāmatā būs par Dievu un svētajiem. Atmodās padomjlaiku skolā iedvestais “Dieva nav!”, un šis lozuns gādīgi trīs reizes pieklaudzina man pie smadzeņu kaula: “Hau! Lasi prātīgi, jo tagad tik daudz visādu māņu…” Ha! „Laurus” ir ne par tādiem māņiem vien. Tur ir arī par cilvēkiem, kam esot suņa sejas, viena roka, viena kāja, vienvārdsakot, viss tas, kas maisījās viduslaiku cilvēka it kā tumsonīgajā galvā, un ko mūslaikos nodēvē visādos gudros vārdos. Literatūrā, piemēram, par maģisko reālismu, fantāziju un vēl nez kā. Taču „Laurus” nav par to Dievu, no kura man ieteica baidīties padomjlaika skolā. Laurus ir par to, par kuru man reiz kāds cilvēks sacīja: “Jau pirmatnējam cilvēkam bija Dieva sajūta un saprašana, tikai reliģija vēlāk visu sačakarēja.” „Laurus” varoņiem tālajos viduslaikos Dieva jēga bijusi citāda nekā man, kas vidējā un izplatītā normlīmenī orientējas reliģiskajās lietās ar tādu kā kulturvēstures un reliģijas pamatzināšanu mistrojumu.
„Laurus” ir sāsts par krievu cilvēku, kas savu mūžu no maza baltgalvja puisēna līdz sirmam, viedam starecam nodzīvo 16. gadsimtā, izdzīvojot vairākas dzīves, kuras Vodolazkins sadala četrās darba daļās: Izziņas grāmata, Atsacīšanās grāmata, Ceļa grāmata un Apmiera grāmata. Katrā no tām Arsenijs iemanto citu vārdu: ir puisēns, jauneklis Arsēnijs, kurš izaug meklētājā un askētā Ustīnā, tad ceļotājā Ambrosijā, un beidz viņš ir mūks Laurus. Laiks grāmatā ir īpaši klāt esošs, gandrīz vai taustāms, laika un telpas jēgai (cilvēka dzīve kā mirklis laika telpā), laika gaistamība, laika lāsts – par visu to domā grāmatas varoņi.
„Laurus” valoda
Vodolazkina stilam piemīt smalka ironija. Ne daudz, bet vietā un pārsteidzoša. Ikvienam romānam ironija ir vajadzīga. Cik? – tas atkarīgs no autora talanta iespējas, gaumes un darba mērķa. Satīriskā romānā ironijas būs pārpārēm, bet arī traģiskā drāmā ironija ir nepieciešama, kā durvīm rokturis. Brīžiem, kad esi pilnībā grāmatas varā, t.i., es gribēju teikt – domās dzīvo viduslaiku Krievijā – autors Lasītājam piemiedz ar aci. Lasu: “pavasaris atklāja, ko upes ledus sevī savācis: izbērtas ogles, kritušu vilku, izsviestas vīzes un… plastmasas pudeli.” Ha! Vecie stareci un garīdznieki, eh, ik pa brīdim izsaka kādu prātīgu sentenci, kurā iepin pa mūsdienu vārdam, piemēram, starecs Nikandrs Arsēnija vectēvam paziņo, ka viņa mūža dienas ir skaitītas. “Un lūgšu šo informāciju pieņemt mierīgi, bez piņņāšanas.”Autors izmantojis arī senkrievu vārdus un runas stilu, tas atsvaidzina, vieš realitāti un laikam bija krietns rēbuss tulkotājai. Romāns nav uzbāzīgs, tas plūst vienmērīgi, kā sena, plata Krievijas upe, virziens visiem zināms. Nekā lieka, nekā, kas novirzītu no mērķa. „Laurus” ir grāmata par viduslaikiem, kad cilvēki bieži vien visu mūžu nodzīvoja vienā vietā: savā mājā laukos vai pilsētelē, bet pasauli iepazina caur Bībeli. Bībele un visi tie svētie raksti tolaik bija ar citu vērtību – pasauli izzinoši. Mūsdienās grūtāk,- katru dienu vesels jūklis ar interneta ziņām. Ja vienu dienu tās izlaid, vakarā jābūt gatavam sevi ierakstīt īpaši atpalikušo skaitā. Ja izlaid mēnesi – izrādās, ka pasaule vēl aizvien puslīdz normāli funkcionē, nav aizgājusi postā, un nekas īpašs, piemēram, pasaules gals, nav noticis.
Ir labi, ja tavā Lasītāja ceļā atronas grāmatas, kuras aizrit kā maratons, pēc kura nejūties izslāpis, izsīcis un iztukšots, bet esi piepildījies ar brīnumaini svaigu ūdeni, kas rodas no brīnišķa ceļojuma laikā, telpā, pasaulēs.