Gadskārtējā Londonas grāmatu tirgus (London Book Fair 2018) vārds Latvijā skanēja skaļi un tālu jau pirms paša tirgus, kas notika aprīļa sākumā. Kā ne, ja 2018. gadā, kad Baltijas valstis svin valstu simtgades, Latvija, Igaunija un Lietuva bija Londonas grāmatu tirgus goda viesu valstu statusā.
Latvijā ir daudz rakstnieku un dzejnieku, starp tiem daudz arī ļoti talantīgu, taču iespēja piedalīties nozīmīgajā pasākumā tika dota tikai pieciem, kurus izvēlējās īpaša komisija. Pārējiem atlika turēt īkšķus, lai Latvijas autorus pamana un novērtē, kā talantīgus un īpašus. Varbūt pateicoties goda valstu statusam, varbūt nostrādāja sauklis “I am introvert” (esmu introverts), bet Latvija pasaules rakstniecības tirgū patiešām nepalika nepamanīta, un tas arī bija galvenais uzdevums.
Muhamedam jāiet pie kalna
Piederu tiem, kas netic Laimes lācim, bet paļaujas uz sevi: “Dievs man deva, Dievs man deva, Dievs rokā neiedeva, ja es pati nekustēj’ ” Lai cik ģeniālu darbu rakstnieks būtu uzrakstījis, tas nenonāks pie lasītājiem, ja autors to neparādīs izdevējam. Nebūs tā, ka vienā baltā dienā Veiksme kādas slavenas izdevniecības vadītāja izskatā pieklauvēs pie cilvēka X durvīm, lai pajautātu: “Vai tu gadījumā neesi uzrakstījis kaut ko brīnišķīgu?”
Ja vienas durvis ir atvērušās (grāmata izdota latviešu valodā), paveras veselas trīs iespējas: 1) cerēt, ka kādudien saņemsi e-pastu no slavena ārzemju izdevēja, kurš gribēs tulkot un izdot tieši tavu darbu (sazin, kā viņš par to uzzinājis!), 2) ticēt, ka par tava darba tulkojumu parūpēsies Latvijas Rakstnieku savienība, platforma Latvian Literature vai kāds tavas literatūras apdullināts fans, kuram nekā cita nav ko darīt, vai arī… 3) atzīt, ka neesi vēl izaudzis līdz tam līmenim vai nekul to krējumu, kas nodrošina vārdu un slavu gandrīz automātiski, tāpēc pašam klauvēt pie nākamajām durvīm. Jo, ja kalns nenāk pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna. Un šajā izvēlē nav nekā apkaunojoša, jo kā gan ārzemju izdevējs var uzzināt par tavu darbu, ja tas nav iekļauts, piemēram, Londonas Grāmatu tirgus Latvijas katalogā? Turklāt nevar izslēgt iespēju, ka ārzemju izdevējs izvēlētos tieši to darbu, kurš šajā katalogā NAV iekļauts.
Pasaulē laimi meklēt
Manu romānu “101. kilometrs” angliski iztulkoja Austrālijas latviete Zigrīda Francis jau drīz pēc grāmatas iznākšanas. Viņa – man svešs cilvēks – e-pastā uzrakstīja, ka no visām 2015.gada nogalē sapirktajām latviešu grāmatām (tur bija gan “Svina garša”, gan “Mātes piens” un citi godalgoti romāni) tulkošanai izvēlējās tieši “101. kilometru”, jo par visiem citiem vēstures faktiem un par PSRS ideoloģiju pasaule jau zina, bet šo faktu nezina. “Bet tas IR jāzina!” – Zigrīdas kundze sacīja. Romāns ir iztulkots, bet… ko dod tulkojums, ja nav izdevēja?
Kādubrīd pavīdēja cerība, ka arī ar “101. kilometru” strādās Latvian Literature, un ka romāns var iekļūt cerību pilnajā katalogā, tomēr tā nenotika. No divām iespējām: dusmoties uz memoranduma komisiju vai meklēt citu ceļu pie angļu izdevēja, Izvēlējos otro – ignorēt savulaik populāro reklāmas saukli “Ja tevis nav šeit, tevis nav vispār!” un pati klauvēt pie izdevēju durvīm. Laba iespēja (jo visi ir vienuviet), protams, ir Londonas grāmatu tirgus, tāpēc nolēmu – došos pasaulē laimi meklēt! Neslēpšu, ka galvenais iemesls bija “101. kilometrs”, taču tikpat svarīgi man bija savām acīm redzēt un savu prātu apjaust, “ko šis zvērs ziemā ēd”. Arī kā “Tukuma Literātu apvienības” vadītājai, jo mums ir ko piedāvāt!
Bailēm lielas acis
Māņticības dēļ neatklāšu savus “mājas darbus”, plānu A, plānu B un plānu palaidnīgo, bet te nu es stāvu – pasaules grāmatu mekas vestibilā, gatava atdot pēdējo naudu (55 mārciņas jeb aptuveni 60 Eiro), lai iekļūtu paviljonā. Un šajā brīdī mani pārņēma neizskaidrojama panika. Nobijos no izteiktās biznesa atmosfēras; no daudzajām info centra lēdijām vienādos zilos formas tērpos; no savām tikai puslīdz normālajām angļu valodas zināšanām; no iespējamās neizdošanās, no nezināmā milzu angāra aiz lēdijām, un galu galā – pati no sevis. Un es aizlaidos, lai gan biju taču devusies uz Londonu tieši Grāmatu tirgus dēļ.
Vakarā Feisbukā pamanīju, ka Grāmatu tirgū bijušas visas Ventspils Rakstnieku mājas foršās saimnieces un mēģināju ar viņam sazināties. Sak’: pie rociņas drošāk! Iedomājos: varbūt pat Latvijas delegācija var man izkārtot caurlaidi, jo tie 60 Eiro nudien man bija pēdējā nauda. Un attaisnojās teiciens: “Klauvē, un tev tiks atvērts!” Rakstnieku mājas dāmas sazinājās ar delegācijas vadību, un man patiešām noorganizēja caurlaidi kā Latvijas Rakstnieku savienības biedrei. Šo priecīgo ziņu saņēmu, stāvot tieši pie rakstnieka Džordža Orvela mājas durvīm Notinhilā. Nākamajā dienā spēru soli tālāk – iekšā milzu paviljonā.
Tur – iekšā
Tā arī ir, kā man stāstīja – Londonas grāmatu tirgus itin nemaz nelīdzinās Latvijas grāmatu tirgum Ķīpsalā. Vispirms – tur nepārdod grāmatas. Tas ir kā intensīvs biznesa centrs vairākos stāvos, kur izdevējs vēlas atrast autorus un autoru pārstāvji – izdevējus. Milzīgs paviljons – milzonīga platība. Vajag labu laika sprīdi, lai saprastu, kā te navigēt. Raugoties no augstākā līmeņa, izskatās, ka esmu nokļuvusi milzu kafejnīcā, kur pie neskaitāmiem mazgaldiņiem sarunājas cilvēki, kas cits citu nomaina. Pie katra galdiņa divi, ļoti reti – trīs runātāji. Kafijas tases vietā – mapīte, dators vai piezīmju grāmatiņa. Vietas pie galdiņiem pacietīgi gaida citi, kas savas 15 minūtes rezervējuši jau sen, varbūt pat pirms gada. Nopietni apsvēruši, ko sacīs, kā piedāvās, ko atbildēs, ja pavaicās to un šo… Atbraukuši ar laika rezervi, lai nenokavētu savas 15 minūtes. Un tur pa vidu es ar savam mapītēm, plānu A un plānu B.
Viens no plāniem (varbūt D) bija šāds: ja manīšu, ka TĀS izdevniecības stendā ir brīvs sarunu galdiņš (tātad kāds nav ieradies), mēģināšu izmantot izdevību. Jā, ir! Apsēžos. Pie manis pienāk glīts jauns vīrietis (stenda saimnieks) un pieklājīgi jautā, vai esmu žurnāliste no Vācijas? Saku, ka neesmu vis, un ka šī nav mana vieta; gribēju tikai apsēsties un pašķirstīt materiālus. Vīrietis jauki atsmaidīja (tikpat jauki, kā formālie “lai Tev jauka diena!” e-pastos), es devos tālāk un klusībā ironizēju, ka laikam tik tiešām izskatos pēc žurnālistes.
Pārsteidza, ka ļoti daudz ārzemju izdevēju izdod dzeju, un ka kaut kur aiz Latvijas robežām dzeju arī labprāt pērk, atšķirībā no Latvijas grāmatu tirgus. Pārsteidza, cik populāra ir dokumentālā proza – autobiogrāfijas, notikumu apraksti utml. Pārsteidza, ka tā arī “neuzskrēju virsū” Latvijas stendam, lai gan teorētiski tas bija neiespējami – galu galā 600 kvadrātmetri visām Baltijas valstīm ir ievērojama platība, turklāt goda valstu reklāma patiešām bija visur.
Māņticības dēļ neatklāšu, kā man veicās. Teiksim tā – labi. Tas noteikti bija tā vērts! Arī tāpēc, ka nu man ir Gadatirgus katalogs, bet tieši informācija taču mūsdienās ir visvērtīgākais kapitāls. Un galvenais – es tur biju! Pārvarēju savas bailes un kompleksus un lieliski tiku galā. Laikam neesmu no introvertajām 😉