Latvijas simtgades gadā trīs Tukuma rakstnieki – Rolanda Bula, Guna Roze, Vilis Seleckis – atsaucās aicinājumam iestādīt kokus Rakstnieku parkā Amatas novada Spāres muižā, tāpēc 10. maijā devās turp. Pasākumu organizēja vietējie entuziasti ar Mārīti Rukmani priekšgalā, atbalstīja vietējā pašvaldība.
Vilis Seleckis – kārkls:
– Kā labi zināms, Vidzeme ar savām ielejām, nokalnītēm, upītēm, mežiem un ziedošām pļavām ir viens no dabas daiļākajiem meistardarbiem. Īpaši spoži par to var pārliecināties, ciemojoties tādā brīnumjaukā vietā kā Spāres muiža Amatas novadā. Atjaunotās muižas ēkas ieskauj parks ar simtgadīgiem ozoliem, liepām, gobām. To vidū acis priecē dīķa zilais spogulis. Visa apkārtne – plašais parks, celiņi, zālāji – ir čaklu roku aprūpēti un liecina par vietējo ļaužu izcilo prasmi savu apkārtni turēt lieliskā kārtībā.
1930. gada 4.maijā šajā dabas dāsni apveltītajā vietā sāka veidoties Rakstnieku parks. Toreiz Spārē ciemojās Aleksandrs Čaks, Pāvels Vīlips, Jānis Plaudis, Jānis Grots un vēl vairāki citi dzejnieki un rakstnieki, kas gleznainajā nogāzītē iestādīja pirmos kociņus – ozolus un liepas. Vairums no tiem labi iesakņojās un ir izauguši par vareniem spēkaiņiem.
2014. gadā, pateicoties Mārītes Rukmanes un Spāres internātskolas pedagogu iniciatīvai, iestādīja liepu par godu Melānijai Vanagai, kas dzimusi Spāres apkārtnē. 2016. gadā parku papildināja citi pazīstami Latvijas literāti. Šā gada 10. maijā parks tika papildināts ar daudziem jauniem kociņiem. Turpinot 4. maija svētkus, te ciemojās vairāki rakstnieki un dzejnieki – Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis, Māra Cielēna, Ilze Binde, Lija Brīdaka, Knuts Skujenieks, Māra Svīre, Arnolds Auziņš, Egils Šņore, Ausma Cimdiņa un arī mēs – Tukuma Literātu apvienības pārstāvji.
Kociņu stādīšanā piedalījās vietējās skolas audzēkņi – katram rakstniekam bija vairāki braši palīgi. Ciemiņu vērtējumam un priekam bija izstādīti Spāres internātskolas talantīgo audzēkņu mākslas darbi un rokdarbi. Visus priecēja kokles dzidrās skaņas un vietējo dziedoņu skandētās dziesmas ar klātesošo dzejnieku dzejas vārdiem. Parka atjaunotāji varēja baudīt medus maizi, spēkus stiprināt ar garšīgu zupu. Tas bija jauks pasākums vēsturiskā vietā, saulainā dienā. Bija lieliska iespēja tikties, iepazīties, padiskutēt ar kolēģiem, priecājoties par viņu lasītajiem sacējumiem un paustajām domām. Atliek vien cerēt, ka mūsu stādītie kociņi kuplos un zaļos tikpat ilgi kā tie ozoli un liepas, kas Rakstnieku parkā stādīti pirms 88 gadiem.
Guna Roze – apse:
– Iestādīt koku – tas ir īpašs un simbolisks akts. Iestādīt koku Rakstnieku parkā – ekskluzīva iespēja, kas nozīmē gluži vai maģisku saikni nevien ar lasītājiem, bet arī ar spalvas brāļiem pirms un pēc mums, kurus dzīvē nekad nesatiksim. Tāpēc martā saņemtajam piedāvājumam stādīt kokus Rakstnieku parkā atsaucāmies bez pārdomām.
Bijām domājuši: atbrauksim, iestādīsim, dosimies mājās. Nebijām gatavi tik vērienīgam pasākumam, tik lielai uzmanībai un tik spēcīgām emocijām. Organizatori bija parūpējušies par visu un vēl vairāk. Jauks bija jau brauciens no Rīgas uz Spāri skolēnu autobusā, tikai skolēnu vietā šoreiz braucēji bija latviešu literāti – lielākoties jau sirmām galvām,- vēl viens apliecinājums literātu jutīgumam, vēlmei savā ziņā iesakņoties mūžībā kopā ar līdzīgajiem.
Organizatoru uzmanība izpaudās nevien katram rakstniekam veltot īpašus tekstus, bet arī izvēloties stādāmā koka sugu – divu vienādu nebija. Un izrādās – trāpīgi, jo ikviens bija sajūsmā tieši par savējo: Lija Brīdaka par ievu sārtām lapām un rozā ziediem, Arnolds Auziņš lepojās, ka stāda īvi, kas ir ļoti reta suga, Rolanda Bula smaidot atkārtoja: “Jā, vilkābele! Tas ir mans koks!” Manējais bija apse, par ko esmu bezgala laimīga, jo apses tēlam romānā “101.kilometrs” piešķīru ne vien simbolisku, bet pravietisku nozīmi.
Piedzīvoju divus emocionāli neaizmirstamus pieskārienus: iespēju beidzot parunāt ar savu mīļāko dzīvu esošo dzejnieku Knutu Skujenieku (tā bija no tām sarunām, kas neizvējos starp tūkstošiem citu) un Spāres internātskolas bērnu darbu izstāde, arī pašu bērnu klātbūtne pasākumā. Spārē mācās bērni ar īpašām vajadzībām no visas Latvijas. Raugoties viņu ar mīlestību radītajos darbos, radās pārdomas par škietamību. Par vizuāli veselajiem, kas pārdevušies dažādiem pasaulīgiem kārdinātājiem, aizmirstot par dvēseli, un par šiem bērniem, kas neapzinās materiālās pasaules līmeni, bet kuriem ir tik skaistas un tīras dvēseles. Bērnu darbus varēja iegādāties par ziedojumiem. Izvēlējos divus – kā atgādinājumu par šķietamību.
Šādas tikšanās reizes vienmēr ir kā jauna sākums. Šoreiz, baudot garšīgo soļanku līdzās ar Raiņa un Aspazijas mājas vadītāju Gaidu Jablovsku, norunājām, ka Tukuma dzejniekiem Dzejas dienās šai īpašajā vietā būs pašiem savi – Tukuma dzejas lasījumi.
Rolanda Bula – vilkābele:
– Diena Spārē bija svelmējoša. Kad pirmās runas un pirmie koki bija sadarīti, bērnu rokdarbi apskatīti, visi sasēdās klausīties tos, kas vēl nebija izteikušies. Es vilkābeli biju jau iestādījusi, fragmentu no Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstiem” nolasījusi, – tagad varēju pavērot visu no malas.
Skatos – mums atvēlētajos solos īsti brīvu vietiņu nemaz neredzu. Bet pāris metru tālāk zem Čaka ozola paēnā uz segas nosēdināti trīs pusaudži no Spāres speciālās internātskolas – bērni ar īpašām vajadzībām. Apsēdos viņiem blakus. Manā priekšā pavērās solu rinda ar sabraukušo literātu mugurām, iesāņis pasākuma vadītāju galds, bet tālāk pretim vērās spārenieku, skolotāju un bērnu sejas. Runāja Knuts Skujenieks, Lija Brīdaka, Arnolds Auziņš un citi mūsu literatūras seniori, taču viņu domas – skaidras un jēgpilnas. Un man blakus – pilnīgs klusums. Ļoti uzmanīgs un vērīgs klusums, kurā nebija dzirdamas pat elpas. Es domāju par to, ko saredz, sadzird un sajūt mani blakus sēdētāji lielā koka ēnā. Vēros uz priekšu, sānis, uz augšu. Ko redzu es, ko redz šie pusaudži?
Pasauli var skatīt no dažādiem skatu punktiem, katrs mēs tajā saredzam kaut ko citu,- nav taču nekādas vienas pareizās pasaules. No tās vienas taisnības un pareizības reizēm pat kari izceļas. Skaņas kaut kur aizplūda, es pavēros tur, kur skatījās bērni. Balti mākoņi tusnīja augstu virs meža, no skolas alejas vasara lēnām nāca pāri nokalnam uz leju. Tā bija diena, kad es ieklausījos klusumā aiz skaļuma.
Paldies Spārei par šo dienu, paldies par rūpēm par bērniem!
