/Anna Jurševica/
 
Kad līst un līst,
un atkal līst –
Lietus noskalo, aizskalo,
reizēm attīra, noskaņo
rēnām rudens skumjām,
gaišai smeldzei varbūt.
Pārāk daudz ja līst
dvēsele aizveras,
smeldze ieslēdzas pelēkumā
un palēnām, pamazām
virs pieraudātās zemes,
mācās iemīlēt lietu,
jo nekas cits jau neatliek.

/Anna Jurševica/
 
Jau debess ir sārta
jau saule grimst,
un diena steidz atvadīties.
Bet naktī tik zilā
zvaigznes krīt.
Ir augusts.
Varbūt mēs nekritīsim vēl rīt …
Viss notiks kā vienmēr
vēl būsim mēs rīt un aizparīt,
kad augustā zvaigznes
tik sasodīti krīt.
Tomēr beigsies tas drīz.
Rāms klusums klās
laukus un pļavas,
vien miglas vāli
virs ezera
stāstīs pasakas savas.

Tur ir tālums
tur ir kur
tiekties
jebšu labāk
palikt tepat
pieliekties
un šķērsot ne-
redzamos vārtus
kas atdala
klātbūšanu no sekojošā
gliemežnīcas spirāle
izkaltis sausiņš
realitātes uztvere
tur ir
kur esi
atkal iztaisnojies
redzi sasalušu zemi
dzirdi
saod
pieskaries sasalušajai zemei
un vēlreiz
ieej pa vārtiem.

Bet dūmi plūst
plūst no aizvērtām
un atvērtām
lūkām
no klejojumiem
līdzi atvestiem
maģiskajiem kristāliem plūst
vienu tādu
reiz lūkoju
padot tālāk
tagadiņ
viens pats
pūlos pārziemot
tūdaliņ
būs pavasaris
un viena līdzās
saglabāta ne-
formāta dzejas
burtnīca vēl
viļājas somā.
 

Aug vārdā no-
sauktās skaņas
līdz saknēm
aug ie-
tiecas no-
mizotu zaru
sulojošās brūcēs
tiecas no
galotnēm uz visām
debespusēm
tādā krāšņā
augšanā tiecas
mana vieta
tava vieta
vieta visiem pa-
saules vējiem
kas pie-
dalās augšanas procesa
abstraktajā poēzijā
tikai tagad ir
ziema
un zari aiz-
rep ledū
saknes ie-
stieg ilgajā
tālāknodošanas […]