Tukuma Literātu Apvienība
Šogad otro reizi ar savu stendu piedalījāmies grāmatniecības gada lielākajā notikumā – izstādē Latvijas Grāmata 2017, kas notika no 24. līdz 26. februārim. Un arī šogad mūsu stends bija visoriģinālākais plašajā Ķīpsalas kompleksā.
Par saviem “radošajiem bēniņiem” saņēmām neskaitāmus apmeklētāju, kolēģu un organizatoru komplimentus. Smukums taču nāk no Tukuma!
TLA radošie bēniņi
Šogad stenda īri apmaksāja Tukuma pašvaldība. […]
Literatūra ir ideāla pasaule introvertiem cilvēkiem – tāda būs Latvijas literatūras vizītkarte Londonas grāmatu tirgū 2018.
Pasaule ir ideāla vieta ekstravertiem cilvēkiem. Tādiem, kas prot uzsākt nepiespiestu sarunu ar svešinieku. Uzstāties publikas priekšā. Pateikt ko labu par sevi. Apskaut otru tāpat vien. Bet mēs tādi neesam. Latvietis jūtas ļoti apjucis, kad viņu skūpsta uz abiem vaigiem. […]
Kad 2016. gada nogalē Tukuma Literātu apvienība saņēma pašvaldības naudas balvu nominācijā Novada cildinājums, nolēmām, ka tie daži literāti, kas patiešām ir ieguldījuši savu laiku un enerģiju TLA aktivitāšu īstenošanā, ir pelnījuši daļu balvas – labas izrādes apmeklējumu. Izvēlējāmies Bernanda Pomeranssa drāmu Ziloņcilvēks Liepājas teātrī. Lūk, Baibas Talces, Marijas Anmanes, Rolandas Bulas, Gunas Rozes un Ilgas Liepiņas pārdomas pēc redzētā.
Baiba Talce
Ja tāda ir žēlsirdība…
Šovu laikmetā esam aizmirsuši, ka māksla, piedāvājot kvalitatīvu citu dzīves pieredzi, palīdz ieraudzīt un saskatīt to, ko nepiedāvā apkārtējā dzīve – kādu emocionālo pieredzi visā tās bagātībā līdztekus tam, kā zinātne mums piedāvā racionālo pieredzi. Dzīvojot līdzi mākslas darba tēliem vai varoņiem, piemērojot sev viņu emocijas, kas var būt pilnīgi ārpus manas dzīves, es pats mainos no sava līdz šim nepazītā pārdzīvojuma. Tādu patiesi varēja saņemt Liepājas teātra Lauras Grozas izrādē Ziloņcilvēks.
Līdz šim – ne par tādu vēsturisku faktu, ne autoru nebiju dzirdējusi. Tādu scenogrāfijas, detaļu, tērpu, montāžas un mūzikas saskaņu nebiju redzējusi kopš izrādes Brands (1975.gada Dailes teātra iestudējums).
Iespējams, ka dažs par šādu virsrakstu būs tieši tik sašutis, lai pajautātu: „Un kāds mīļums tad vēl ir iespējams?!” Teikšu tā: visādi ir iespējams…
Valentīndienai gatavojoties, visi lielveikali un katrs sevi kaut cik cienošs mazveikaliņš sarūpējis virkni dāvanu, suvenīru un pārsteigumnieciņu, lai mēs ikviens, kas to vēlamies, varētu iepriecināt savu tuvāko, mīļāko, dārgāko (visās šī vārda […]
Tavs lociņš skar stīgas,
dzimst melodija
kā zeltaini putekšņi
trīsuļo bezgalībā,
plūst Dvēslē maigi
kā Gaisma
no eņģeļa spārniem,
saviļņo, paceļ
pelēkai ikdienai pāri.
uguns urķis
kāsītis bokums
plīts riņķi caurdūris
trāpa vellam acī
nemirkšķināma tā vella acs
dzīļu okolārs (elle
paliek tur augšā)
atvars kritene uguns akacis
krīvs
no speltes oglīti izrauš
iemet pīpē un aizkūpina
(lokomotīves dūmu gredzenus pūš)
krīvulis
iesprausts vella acī tamajā
uzkarst līdz baltkvēlei
magacitlam atliek
kvarca stiklā to iekausēt
un Vidus-zemē
var iestāties apgaismība
kaut gan vecā Kača
bij gribējusi
vien sirpi iztrīt
no pelnu mēness riņķa –
ne pielikt, ne atņemt…
krauklis kramšķinot
mirkļus sijājot:
kreiliskos vējam
ālavos tirgum
ko tad tur kopt un barot
nevar saņemties ap-
lecināties
gāganu kari nāk putras kalniem
gudrības dīķiem pāri
šeku-reku uz galdiem gariem
palagus nātnus klāj
vīkšas uz cūku bērēm
uz veļu dzīrēm
krust-ceļus mutēs sametuši
apsūkājam un izspļaujam
ačkup ālavo gāganu
bruģa tiesai
lauks apjumts
viedo ziedokļu sārti kūp
krauklītim tā arī nepavaicāju
kur tās spēles
kur zelta kokles paliek?
Februāris ir mirklis PIRMS. Tāda kā sašūmējusies spriedze pirms kārtējā starta šāviena. Pirms pavasara, gadskārtējās piedzimšanas. Durvis uz jaunu sākumu, jauna cikla dzemdību kontrakcijas. Februāris ir provokators, divpadsmit mēnešu karognesējs. Re, kāpēc Austrumu gads sākas tieši februārī! Viss pareizi – kad tad vēl?! Šogad Jaunais gads sāksies 8.februārī.
“Sals laukā tāds, ka zirgiem salīp nāsis, jau atrikšojot tepat no Upītēm vai Postēm. Tie, kas savus pajūgus atstāj pie pienotavas, zem zirgu kājām pakaisa labi daudz salmu, bet kūpošās muguras apklāj ar deķiem – tajos pēc tam ietīs bērnus, pirms sēdinās kamanās.”
Februāris kopš bērnības man asociējas ar balto. Balti piesniguši ceļi uz skolu, līdz autobusam vien jābrien divi kilometri. Ja bija dikti auksts un putenis dikti vandījās, paps no rītiem uz pieturu veda ar zirgu. Kamanās. Balts gar acīm griezās, un zirgs augstu cilāja kājas. Pēcpusdienā nākot mājās, vēroju zirga pēdas: nu kā var tā izcilāt katru soli tik dziļā sniegā? Mēģināju pati, ātri vien piekusu un filcīši vilka garas svītras sniegā. Vēlāk, redz, šīs atmiņas esmu ievilkusi baltās lapās savā romānā “101.kilometrs”.