Par Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas“
Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts izdotās grāmatas atšķiras ar skaudrumu, klātbūtnes sajūtu, spilgtiem tēliem un izteiksmes līdzekļiem, kā mēģinot pretstāvēt neskaitāmiem gludiem, vispārinošiem, nereti tendencioziem darbiem, kas lasīti agrāk un noteikti tiks sarakstīti vēl.
Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas nevainojami iekļaujas gan sērijas kopainā, gan paša rakstnieka un publicista literārajā izpausmē. Aivars Eipurs Latvijas Avīzes pielikumā Kultūrzīmes atzina, ka jaunais romāns ir labākais, ko Berelis līdz šim sarakstījis (pavisam Berelim ir 7 grāmatas). Autors vairākkārt nominēts literatūras balvām, saņemtas radošās stipendijas.
Ja G. Berelis jau radošās darbības sākumā sevi pozicionēja kā latviešu literatūras un kritikas blekmetālistu, tad jaunajā grāmatā uzplaucēti paši melnākie vārdi. Tiem vieta atrodas, lai arī virsraksts it kā apgalvo pretējo. Vēstījuma centrā likts jauns vīrietis Rūdolfs Tušs, kurš ir mēms nevis slimības vai traumas dēļ, bet no valodas lietošanas atteicies labprātīgi. Pamanījis, ka nerunājot vieglāk izvairīties no jebkādas atbildības, viņš izmanto vienīgi žestus un neartikulētas skaņas. Tādā veidā pakāpeniski, bet pārliecinoši parādīta cilvēka, kurš piedalījies 1905. gada grautiņos, līksmojis piromāna kaislē, loderējis no viena līgumdarba pie cita līdz sākas I pasaules kara notikumi, totāla degradācija. Jo bez valodas var tikt apmierināti vien primitīvie instinkti – ēst, gulēt, kopoties, ko Tušs diezgan ilgi un veiksmīgi sev nodrošina. Notikumi zīmēti trekniem triepieniem, kur krāsu vietā asinis, dubļi, sperma.
Atceroties Regīnas Ezeras Zooloģiskās noveles, saskatāma zināma līdzība ar zvēru, taču Bereļa nevaronis vairāk regresē iekšēji, nevis vizuāli. No vērotāja un kumosa kampēja viņš pārtop slepkavā, laupītājā, izvarotājā, visbeidzot līķa apgānītājā, līdz tiek nobeigts tikpat nejēdzīgi, kā dzīvojis.
Neviļus gribas salīdzināt Tušu ar Umberto Eko romāna Prāgas kapsēta centrālo tēlu. Tas ir intelektuālis, naudas viltotājs, sprāgstvielu meistars un tolaiku pīārists, kamēr neizglītotajam Tušam jāaprobežojas ar zemākās kārtas nelietībām. Eko radītais monstrs izplata ļaunumu, organizē un balsta, Tušs pats ir ļaunums (nevis standarta urla, kā viņu recenzijā nodēvējusi Dace Rukšāne).
Visbeidzot, trešā paralēle: Jaroslava Hašeka nemirstīgais Šveiks. Lasītāji notic, ka cauri karam var iziet ar smīniņu un pofigismu, tēlojot pajoliņu. Ka var sapņot par alus kausu, maršējot zem lodēm, pasmieties par gaišzilu priekšniecību, un kauju starplaikos uzdziedāt. Bereļa Tušs ir antiŠveiks. Manuprāt, daudz ticamāks. Jo karā uzvarētāju nav.