“Tukuma prozas fermentācija 2024 – PILSĒTAS LEĢENDA”
NOLIKUMS
Autori – iesācēji un profesionāļi – kuri dzīvo, mācās vai strādā Tukuma, Jelgavas, Dobeles novados un Jūrmalas valstpilsētā* un ir sasnieguši 16 gadu vecumu, aicināti piedalīties ikgadējā prozas konkursā – lasījumos, kas notiek trīs kārtās. Konkursu organizē “Tukuma Literātu apvienība”.
MĒRĶI
Veicināt literāro jaunradi UNESCO Literatūras pilsētā Tukumā, novadā un kaimiņnovados.
Motivēt reģiona literātus attīstīt rakstītprasmi.
Bagātināt Latvijas kultūras dzīvi ar baudāmu un jēgpilnu literāru pasākumu.
Izgaismot Latvijas literatūrā līdz šim neatklātus talantus, kas var rezultēties ar kādā no Latvijas apgādiem (izdevniecībām) izdotu prozas debijas grāmatu.
AUTORS
Autors ir fiziska persona, kas uzrakstījusi konkursam iesniegto literāro darbu. Pseidonīma(u) izmantotājs ir tā pati fiziskā persona.
Autors, kurš divos iepriekšējo gadu konkursos pēc kārtas saņēmis galveno – Žūrijas – balvu, nākamajā gadā konkursā piedalīties nedrīkst.
DARBA NOSACĪJUMI:
Autors uzraksta literāru darbu – jaunradītu pilsētas leģendu* vai jau eksistējošas leģendas savu interpretāciju.
*Pilsētas (urbānā) leģenda ir mūsdienu teiksma – neparasts, bieži pašausmīgs vai šokējošs notikums, kura darbība risinās pilsētvidē un kuru (tas ir svarīgi!) autors atstāsta kā patiesu notikumu, nevis kā pasaku vai teiku.
Katrs autors drīkst iesniegt ne vairāk kā vienu darbu.
Darbs ir autora paša radīts, iepriekš nav publiski lasīts un publicēts (arī sociālajos tīklos).
Teksta apjoms – ne mazāk kā 6000 un ne vairāk kā 12 000 zīmes ar atstarpēm (2-4 datorlapas, rakstot ar 12 punktu lieluma burtiem).
PIETEIKUMĀ JĀIETVER
Darbs elektroniskā versijā, Word formātā.
Darba nosaukums (ņemot vērā, ka “Pilsētas leģenda” nav nosaukums).
Ziņas par autoru: 1) vārds, uzvārds un (ja ir) pseidonīms, 2) saistība ar Tukuma, Jelgavas, Dobeles novadu vai Jūrmalu, 3) īsa – ne vairāk kā 1000 rakstzīmes ar atstarpēm – radošā biogrāfija, 4) tālruņa numurs, e-pasta adrese.
Autoriem piedāvāsim izlasīt (anonīmi) pārējos konkursa darbus un nobalsot par viņaprāt labāko darbu, kas pretendēs uz “Autora balvu”. Par savu darbu balsot nedrīkst. Autori, kas nepiedalās šajā balsojumā, nevar pretendēt uz “Autora balvu”.
PIETEIKUMI LĪDZ 2024. GADA 3. NOVEMBRIM (IESKAITOT) nosūtāmi uz e-pastu[email protected]ar atzīmi “Pilsētas leģenda”
ŽŪRIJA
Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, laikraksta “Kultūrzīmes” un izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktore.
Bārbala Simsone – literatūrzinātniece un kritiķe, izdevniecības “Zvaigzne ABC” redaktore.
Guntis Tālers – rakstnieks.
Andris Zeibots – rakstnieks.
DARBU VĒRTĒŠANA UN GODALGAS
Pirmajā kārtā, autoriem paliekot anonīmiem, žūrija izlasa un rakstiski novērtē visus konkursam savlaicīgi iesniegtos un atbilstoši Nolikumam noformētos darbus.
Vērtēšanas kritēriji:
oriģinalitāte, uzdrošināšanās,
literārā meistarība un teksta kvalitāte,
dramaturģija un sižeta virzība,
žanram atbilstošs stils.
Žūrija 6-8 novērtētos darbus izvirza konkursa otrajai kārtai un lasījumiem noslēguma pasākumā.
Žūrija vienojas par 1-2 rezervistiem trešajai kārtai – noslēguma pasākumam. Šo 6-10 autoru vārdi netiek izpasusti
Otrajā kārtā žūrija vairākiem darbiem piešķir īpašas nominācijas (vai vietas) un vienojas par vienu darbu, kura autors iegūs galveno – “Žūrijas balvu” un 200 (divi simti) eiro prēmiju.
Trešajā kārtā – noslēguma pasākumā – žūrija divus finālistus, kas savus darbus nolasījuši publiski, izvirza dalībai festivālā “Prozas lasījumi 2024”. Vienu no tiem kā rezervistu.
Trešajā kārtā tiek piešķirtas arī “Klausītāju” un “Autoru” balvas ar 100 (viens simts) eiro prēmiju katrai. Sakritības gadījumā viena darba autors var saņemt visas trīs balvas.
NOSLĒGUMA PASĀKUMS
Uz noslēguma pasākumu tiek aicināti visi konkursanti (autori).
Pasākuma laikā tiek nosaukti 6-8 darbi, kas iekļuvuši otrajā kārtā. Šo darbu autori savus darbus nolasa publikai.
Ja kāds no finālistiem nav ieradies, darbu lasa un uz “Klausītāju balvu” un/vai dalību festivālā “Prozas lasījumi 2024” pretendē nākamā labākā darba autors.
Noslēguma pasākumā vai (neierašanās gadījumā) elektroniski trīs darbdienu laikā pēc pasākuma katrs autors saņem rakstisku žūrijas novērtējumu par savu darbu (neatklājot vērtētāja vārdu). Bez autora piekrišanas organizatori šos vērtējumus nepubliskos.
NOSLĒGUMA PASĀKUMS NOTIKS 2024. GADA 22. NOVEMBRĪ PLKST 18.00. JAUNMOKU PILĪ
* Novadi/pilsētas, kas robežojas ar Tukuma novadu un kam nav savu – lokālo vai reģionālo prozas lasījumu
Pasaulē, arī Latvijā, ir ne mazums policistu, advokātu un izmeklētāju, kas raksta grāmatas, īpaši kriminālromānus vai dokumentālo prozu. DŽENA ANDERSONE šai ziņā ir unikāla personība vismaz Latvijā, – prokurore, kura vienlaikus ir izcila rakstniece. Literatūrā Džena ienāca nesen, bet spoži. Viņas pirmais stāstu krājums “Dadži” (2021, izd. Zvaigzne) bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LaLiGaBa) kā labāka debija, bet rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis 2022” pasniegšanas ietvaros par grāmatu “Dadži” piešķirta pateicība par ieguldījumu latviešu literatūrā. Pēc gada sekoja grāmata “Sainis”, vēl pēc gada – “Krīta apļi”, kas šogad LALiGaBa nominēts kategorijā “Labākais prozas darbs”. Izdevniecībā iesniegts Dženas pirmais romāns – psiholoģiska spriedzes drāma ar krimināliem elementiem.
Džena Andersone 13.04.2024. viesosies Tukuma bibliotēkā kā 3 dienu pasākuma “Uz Tukumu pēc literatūras” viešņa
NEBEIDZAMA MĀCĪŠANĀS
– Nezinu nevienu citu rakstnieku – prokuroru. Zinu, ka ir rakstījuši advokāti, policisti, bet vai prokurors? Varbūt tu zini?
– Esmu dzirdējusi, ka Amerikā bijušie prokurori raksta grāmatas par savām darba gaitām, bet par praktizējošiem tiešām nezinu.
– Kāda ir tava specializācija Latvijas Republikas prokuratūrā?
– Jurisprudencē kopumā strādāju divdesmit piecus gadus, t.sk., par tiesneša palīgu, kā arī daudzus gadus nostrādāju Latvijas Cilvēktiesību centrā, sniedzot juridisko palīdzību visdažādāko sociālo grupu pārstāvjiem un cietušajiem. Savukārt prokuratūrā mans stāžs ir neliels – tie ir tikai pieci gadi. Trīs no tiem strādāju diezgan šaurā specializācijā – nodarbojos ar korupcijas lietu izmeklēšanu, tās ir tā sauktās “balto apkaklīšu” lietas, t.sk. kukuļņemšanas, kukuļdošanas noziegumi.
– Kad sāki mācīties Literarājā akadēmijā, jau strādāji prokuratūrā?
– Laikam, jā, pirmo gadu jau stradāju. Tai laikā mācījos arī doktorantūrā, rakstīju promocijas darbu par personas datu aizsardzību, un tad, kad to pabeidzu, man jūtami atbrīvojās laiks, un es sapratu, ka varu šo laiku aizpildīt ar to, ko vienmēr esmu gribējusi. Un man vienmēr ir bijis sapnis par Literāro akadēmiju un tieši tajā gadā iestājos. Visu mūžu esmu paralēli strādājusi un mācījusies, nekad nav bijis tāds periods, kad es nemācos.
– Ko mācies tagad?
– Gadu gāju Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcā, tagad – februārī – tas gads ir beidzies, arī tagad domāju turpināt dzejas meistardarbnīcā, jo tas dod tādu papildus dimensiju un vieglumu. Man dzeja ļoti patīk, es ļoti daudz lasu dzeju, pedējā laikā pārsvarā tikai dzeju. Patīk arī nodarbības Literārajā akadēmijā, mācoties rakstīt. Pirms kāda laika izgāju arī īso – astoņu nodarbību – dramaturģijas kursu Literārajā akadēmijā, ko vadīja Lauris Gundars. Man ļoti patika šīs nodarbības. Zinu, ka ir arī garais kurss – tam vēl neemu saņēmusies. Pagaidām man vairāk interesē proza un dzeja, jo lugas – tas ir pilnīgi cits paņēmiens, cita pieeja tekstam.
Pa kuru laiku tu raksti?
Rakstu pēc darba, pa vakariem, kādreiz arī brīvdienās. Galvenais visu saplānot, jo īsie stāsti rakstās ātri, bet garie gabali vispirms jāsaplāno galvā, tad kladē jāsaraksta visu, ko tur gribas redzēt, un tad jau tikai jāsēžas un jāraksta. Kad rakstīju pirmās divas grāmatas – divus stāstu krājumus, katru vakaru ap pulksten astoņiem sāku rakstīt un rakstīju līdz kādiem desmitiem pusvienpadsmitiem. Apmēram divas stundas ir vajadzīgas katru vakaru. Ļoti straujā tempā manuskripts iet uz priekšu, kad katru vakaru rakstu. Bet tad mani stāsti kļuva garāki, vajadzēja citādu piegājienu, bija jāpastrādā sestdienās, svētdienās vai atvaļinājuma laikā. Šobrīd pēc “Krīta apļiem” un iesniegtā romāna man ir ļoti nosacīta pauze. Darbojos pārsvarā tikai ar dzeju un lasu. Dzejā darbojas pavisam citi principi, jā, un ir arī ļoti daudz jālasa. Jā, rakstniekam manuprāt ir vajadzīgs lasīšanas-rakstīšanas-domāšanas režīms, nekas pats neuzrakstīsies.
– Esi ļoti empātiska saviem varoņiem, visiem dīvainīšiem. Šķiet, ikdienā es šim cilvēkam paietu garām, varbūt pat novērstos, jo – tas nav mans kontingents. Bet tev brīnisķīgi izdodas atvērt šo – it kā paralēlo pasauli. Ne velti esi nopelnījusi LaLiGaBa nominācijas un citas atzinības. Tas apliecina, ka esi laba rakstniece. Vai tev atzinība ir svarīga?
Tas ir ļoti patīkami, ļoti gandaroša sajūta, jā. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad es rakstu un kad iznāk grāmatas, reizēm nevar saprast, vai kāds vispār tās lasa, vai ir kāds novērtējums un tā. Bet, kad ir nominācija, tad ir tā sajūta, ka grāmata, pirmkārt, ir pamanīta, otrkārt, ir pat izlasīta un kādam pat ir patikusi. Tas uzreiz dot sajūtu, ka ir vērts to darīt, – ka tas, ko uzrakstu, ir pienesums visā latviešu literatūrā. Tāpēc man tas ir svarīgi, jo tas dod milzīgu prieku, dod pacēlumu un sapratni, ka varu jēgpilni turpināt rakstīt.
– Savus tēlus esi noskatījusi dzīvē, vai pati spēj izdomāt tik spilgtus raksturus, situācijas?
– Kā ar kuru. Ir daži īsie stāsti, kur prototipi ir konkrēti cilvēki. Kad strādāju Latvijas Cilvēktiesību centrā un paralēli sadarbībā ar Juridiskās palīdzības administrāciju strādāju ar cilvēkiem, kam nepeiciešama juridiskā palīdzība, tikos ar daudz un dažādu sociālo grupu cilvēkiem. Daudz cilvēku ar dažadām atkarībām. Vienu no šiem cilvēkiem es paņēmu kā prototipu, un tas stāsts “Telefons” tiešām ir par viņu – tāds ļoti konkrēts. Tas pat ir sava veida veltījums tam cilvēkam, kuram neviens un nekas nespēs palīdzēt. Savukārt stāstā “Sērkociņi”, kas ir par diviem bērnunama puišiem, viens no viņiem ir ļoti konkrēts cilvēks, arī otrs ir konkrēts, tomēr pilnībā izmainīts. Stāstā viņi salikti kopā, ļāvu viņiem satikties, lai gan dzīvē viņi nav pazīstami. Es viņiem abiem izveidoju situāciju, kurā dažas lietas, detaļas ir notikušas reāli, teiksim daži dzīves stāsti un momenti no citu cilvēku dzīvēm, bet pats sižets ir izdomāts. Es to visu ļoti kombinēju. Daudzi varoņi ir izdomāti – tiem nav konkrētu prototipu. Es strādāju gan tā, gan tā, viss atkarīgs no tā, vai pirmais impulss rodas tieši no varoņa, vai tas ir par notikumu, vai pat no nosapņotas idejas, – stāsts būvējas dažādos veidos. Kad vajag caur varoni izspēlēt notikumu, tad es viņu lieku tajā situācijā iekšā. Ir arī autobiogrāfiski stāsti, kuru varoņi ir pārveidotā veidolā. Vai arī es pati sevi ielieku stāstā, – varu paņemt kādu savas dzīves daļu, piedēvēt sev citu dzimumu vai vecumu, un tā pastāstīt par lietām, par kurām tiešā veidā pastāstīt būtu grūti vai pat neiespējami.
– Droši vien ir kaut kādas lietas, notikumi un cilvēki, ko profesionālā ētika neļauj aprakstīt, ko nedrīksti izmantot pat kā prototipus.
– Stāstos, ko rakstu no personīgās pieredzes, visi varoņi, kam ir konkrēti prototipi, ir pārveidoti. Ja paņemtu konkrētu noziegumu, un no tā veidotu stāstu, es nedomāju, ka tā būtu laba proza. Tas būtu pat garlaicīgi. Turklāt es neesmu detektīvu rakstniece, – mani interesē psiholoģija un varoņu dzīve, kā viņiem galvās tas viss saslēdzas.
– Jurista, prokurora darba pieredze rakstīšanā palīdz vai traucē? – Palīdz tādā ziņā, ka jurista darbā, ko dažādās institūcijās strādāju jau 25 gadus, visu laiku ir jāraksta. Rakstīšanas prasme, valodas izjūta, noteikti dod pozitīvu pienesumu. Arī saskarsme ar dažādām situācijām un notikumiem, cilvēku tipāžiem, likteņiem. Pavisam citādi ir par kaut ko izlasīt avīzē vai internetā, nekā šo informāciju saņemt klātienē, – efekts ir daudz lielāks. Līdz ar to tas dod lielāku dzīves pieredzi un palīdz rakstīt.
LATVIEšU LITERATŪRA
– Ko pašai patīk lasīt?
– Pats svarīgākais, ko es novērtēju, un kas man ir svarīgi – ir valoda. Autors var būt uzrakstījis jebko, un es to lasīšu, ja mīlu viņa izteiksmes veidu, valodu. Tad ir vienalga vai tas būs īss vai garš stāsts, romāns vai eseja, es gremdēšos viņa valodā. To es ļoti izbaudu. Piemēram, Vlada Spāres darbus es izbaudu, un man ir faktiski vienalga, par ko viņš raksta. Bet zinu, ka citi lasītāji gaida no autora viena veida darbus, – viņiem ir svarīgi, ka “Jānis Bērzs” raksta par to un to, un viņi negrib pēkšņi būt vīlušies, ka autora grāmatā pēkšņi būs kaut kas cits. Bet man kā rakstniecei būtu garlaicīgi visu laiku palikt vienā tēmā un stilistikā, es to ilgi nevarētu. Uzrakstīju “Dadžus” un sapratu, ka turpināt rakstīt tikai tā un tikai par to nevaru. Sapratu, ka varu rakstīt īsos stāstus, bet tādus pašus, kā piemēram, par bērnunama bērniem, ne. Tas būtu pašmērķīgi, turklāt tas ierobežo, neļauj izzināt citus laukus. Pieļauju, ka varbūt daļa lasītāju arī neturpina lasīt kādu no rakstniekiem, ja rakstnieks mainās, pāriet meklējumos, eksperimentē. Toties autors iegūst atkal jaunas auditorijas.
– Piekrītu. Tā ir baigā dilemma, kam tu sekosi – lasītājam vai sev? Godīgāk būtu sekot sev.
– Tieši tā! Nevis rakstīt mākslīgi, tikai tāpēc, ka lasītājus sagaida no rakstnieka tikai šo veidu.
– Nosauci Vladi Spāri. Kurus vēl citus latviešu autorus tu augstu vērtē?
– Neiburgu Andru, protams.
– Nešaubīgi piekrītu, bet viņa neko vairs neuzrakstīs.
– Jā, tas ir tik traģiski un briesmīgi, manuprāt, ka cilvēks, no kura patiešām gribētu gaidīt un gaidīt jaunus darbus, nekad vairs neko neuzrakstīs. Citi, kuriem varbūt vispār nevajadzētu rakstīt, tikai turpina un turpina (smejas). Jā, Neiburga man būtu numur viens. Arī, Vlada Spāres sieva – Lienīte Medne-Spāre ir izcila, bet arī viņa diemžēl neko vairs neuzrakstīs. Tā viņi aiziet… Vēl no mūsdienu izciliem autoriem ir – Dace Vīgante ar saviem dievīgajiem stāstu krājumiem. Man patīk arī Ingas Žodudes darbi, tieši viņas īsie stāsti. Man grūti pateikt, kāpēc tieši īsproza manī norezonē vairāk. Sevišķi, ja īsais stāsts ir jaudīgs, tas dod lielāku pārdzīvojumu un lielāku piesātinājumu. Vēl par latviešu prozu runājot, noteikti jāizceļ arī Guntis Berelis – gan viņa stāsti, gan romāni, kā arī Andra Manfelde ar savu neatkārtojamo valodu un prasmi “aust” tekstu mozaīkās.
Piņķu bibliotēkā
PASAULE AP MUMS
– Par ko tev sāp sirds?
– Par to, par ko visiem šobrīd sāp sirds – par notiekošo karu. Tas reāli izēd dvēseli. Dažkārt piezogas sajūta, vai vispār ir vērts turpināt rakstīt, jo ir reālas bailes, no visa, kas notiek. Kad paziņoja, ka Navaļnijs ir miris, jutu fizisku šoku. Tu to cilvēku personīgi nepazīsti, bet izlasi ziņu un kļūst šausmīgi – it kā ledains ūdens tevi apņem. Ir tāda sajūta, ka pasaulē patiešām ir ienācis ļaunums. Milzu ļaunums un visi noskatās, un neviens to nevar apturēt. – Kāpēc cilvēki pret šo divus gadus ilgušo ļaunumu ir tik sastinguši?
– Man nepatīk vārds “lielie spēlētāji”, bet šajā gadījumā tieši lielie spēlētāji – pricipā dažas valstis – nosaka visu pasaules kārtību. Lūk, te ir krievi, amerikāņi, vācieši un briti, bet mēs, Latvija, esam kā nekas, kā putekļi gaisā. Ja Tramps atkal nāks pie varas, var notikt, ka Latviju vienā mirklī atdod atpakaļ Krievijai, parakstot kaut kādus mistiskus līgumus, kā vesturē jau ir noticis. Mūs var atdot bez kara. Manā uztverē, ja runājam bībeliski, kas ir sātans vai ļaunums, tad tas arī ir tas ļaunums. Nezinu, kā vēl citādi tas var izskatīties. Viņš izskatās tā (smaga nopūta). Karš ir visbezjēdzīgākā un briesmīgākā lieta, kad cilvēkus nogalina ne par ko. Nav pat nevienas normālas atbildes, kāpēc mūsdienās kādam būtu jāšauj uz kādu, kāpēc kādam būtu jāmirst? Kādas idejas vārdā? Galvenais absurds, ka mēs, pat būdami pacifisti, to ļaunumu nevaram izslēgt, viņš nāk virsū. Kur mums palikt, uz kurieni bēgt? Karš ir tepat un var skart pilnīgi visus. – Kas vēl tev sāp?
– Man sāp vienaldzība. Tāda noskatīšanās. Ja cilvēkiem vai dzīvniekiem vajag palīdzību, bet ir vienaldzība. Tad atkal liekas, ka tas saēd valsti un sabiedrību no iekšienes, un tas man sāp. Sāp arī tas, kā šobrīd mainās mūsu valsts līdz ar to, ka viss tiek slēgts un likvidēts – skolas, bibliotēkas, pasts… Tas viss neesot vajadzīgs, viss jālikvidē un jāreorganizē. Vārds “reorganizācija” skan un skan un skan. Parastajam cilvēkam nav nekādas vērtības, par viņu neviens neliekas ne zinis. Valdība pat nevar tautai normāli paskaidrot, kāpēc tā vai cita skola būtu jāslēdz, ir tikai kaut kādi viņu plāni tam visam iet pāri kā ar tanku. Un tam līdzās šausmīga bezatbildība. Jo bieži vien pirms trim četriem gadiem bija saņemta Eiropas Savienības fondu nauda, lai šīs skolas izremontētu vai nomainītu logus, bet tagad ar vieglu roku to visu likvidē. Šausmīgs nesaimnieciskums un totāla bezatbildība. Mūsu valsts problēma – nespēja uzņemties individuālu atbildību nevienā jomā. Ja šādas lietas aiziet uz kriminālprocesiem; ja mēs sākam meklēt vainīgos un gribam sodīt atbildīgos ierēdņus par bezdarbību, visiem ir lielas acis: “Kā?! Tas bija kolektīvs lēmums!” Ja ir parakstījušies vairāki ierēdņi, viņi uzskata, ka neviens par to neatbild. Var šķiesties ar nodokļu maksātāju naudu pa labi pa kreisi, par milzu naudu izremontēt skolu, uzreiz pēc tam to likvidēt, – nav nekādas domāšanas par to, kas būs pēc tam.
– Vai šī nianse neienāk tavā literatūrā?
– Jā, noteikti. Rakstnieks raksta un var uzrakstīt tikai to, kas viņā ir iekšā, to, kas sāp, to, kas satrauc. Visas savas bailes, bažas, uztraukumu, pārdzīvojumus – gen personiskos, gan globālos, to visu rakstnieks var izmantot kā izejmateriālu saviem tekstiem. Man rūp mūsu pasaule, tāpēc es prozā runāju par šiem jautājumiem – par atbildības sajūtu un atbildības uzņemšanos, par vienaldzību, ļaunumu, vilšanos, pieaugšanu, nobriešanu, dusmām, vardarbību, skumjām, vainas sajūtu, bailēm, kaunu, svešu dzīvju dzīvošanu, pretošanos netaisnībai, sevis pārvarēšanu, iekšējo cīņu, virzību uz priekšu un mācīšanos mīlēt sevi un pasauli sev apkārt.
2023. gada 26. novembrī, tukumnieki Šlokenbekas muižā fermentēja prozu.
Uzdevums bija ne pa jokam grūts un ne pa jokam interesants,- uzrakstīt citādas beigas kādam no 3 žūrijas piedāvātajiem latviešu literatūras klasikas darbiem: “Purva bridējs”, “Kaķīša dzirnavas” un “Vanadziņš”.
6 no 11
Žūrijai (Bārbala Simsone, Jūlija Dibovska, Dzintars Tilaks) bija jālasa 11 darbi. Anonīmi.
Konkursa dalībnieki. No kreisās: Lelde Laugale. Ingrīda Zaķe, Ināra Bezmere, Guntis Tālers, Maija Laugale, Amanda Kempele un Krišs Grunte. Darja Aristova nebija ieradusies finālā, bet Imants Liepiņš – neietilpa kadrā 🙂
No 11 darbiem 4 žūrija virzīja finālam. Vēl 2 darbus finālam izvirzīja paši autori, trešais autoru izvēlētais darbs sakrita ar žūrijas izvēli. Tātad finālā savas citādas beigas nolasīja 6 autori: Guntis Tālers, Ināra Bezmere, Amanda Kempele, Krišs Grunte, Guna Roze un Imants Liepiņš.
Neizskaidrojamas sakritības dēļ tie bija:
– 2 Vanadziņi,
– 2 Kaķīša dzirnavas un
– 2 Purva bridēji.
Dāvanas stāstam
Bet pirms lasījumiem notika kaut kas vēl nebijis – autori apdāvināja citu autoru stāstus. Kurš kuru – to noteica izloze. Un tā kā arī autori kolēģu darbus lasīja anonīmi, nevienam nebija ne jausmas, kas būs dāvanas saņēmējs. Nu, bet tas radošums! – nenopriecāties! Kristīne (uf! Purva bridēja citu beigu autore) saņēma “to nolādēto pudeli”, Kaķīša dzirnavu autors – kotleti, jo… viņa versijā varoņi cepa kotletes utt.
PURVA BRIDĒJI
Klausoties un skatoties Amandas Kempeles “Purva bridēju”, šķita – pati Kristīne atnākusi. Viņas uzrakstītajās beigās starp Edgaru un Akmentiņu notiek duelis, bet Kriša Gruntes versijā uzzinām, ka Kristīnei būs Edgara bērns.
Kaķīša dzirnavas
Ināras Bezmeres versijā īsto atbildi zināja pils vecais spogulis, bet Gunta Tālera sacerējumā – velis.
VANADZIŅŠ
Abās Vanadziņa versijās puisēna tētis izrādījās nelietis – Gunas Rozes stāstā viņš kalpo Staļina noziedīgajai filozofijai, bet Imanta Liepiņa “Vanadzņā” laivā pārvadā dinamītu, lai uzspridzinātu Brīvības pieminekli.
MŪZIKA
Citādas beigas skaņās ietērpa ģitāristu duets – Ģirts Pavēnis un Artūrs Kutepovs. Ak, kas tā bija par mūziku! Varētu klausīties tikai to, tikai to! To pašu sacīja mūziķi: viņi varētu visu dienu klausīties tik talantīgus lasījumus. (un tāda abpusēja mīlestība ir dārgums)
LAUREĀTI
KLAUSĪTĀJU balvu ieguva Imants Liepiņš par vienu no Vanadziņa versijām.
AUTORU balvu ieguva Guna Roze par otru Vanadziņa versiju.
ŽŪRIJA apbalvoja 4 autorus:
3. vietu dalīja konkursa debitante Amanda Kempele – Purva bridējs
un Ināra Bezmere – Kaķīša dzirnavas
2. vieta – Imants Liepiņš un viņa Vanadziņš
un 1. vietu ieguva Guntis Tālers par savu Kaķīša dzirnavu versiju.
Konkursa laureāti. No kreisās: Amanda Kempele, Ināra Bezmere, Guntis Tālers, Guna Roze, Imants LIepiņš. Un žūrija: Jūlija Dibovska un Bārbala Simsone
festivāla Prozas lasījumi noslēguma pasākumā 10. decembrī Rīgā savu darbu lasīs GUNTIS TĀLERS.
Guntis Tālers
P.S. Žūrija lēma, ka Tālers nākamgad vairs nedrīkst piedalīties prozas fermentācijas konkursā, jo ir vinnējis jau 3 gadus pēc kārtas. Jādod iespēja arī citiem Iespējams – ņemsim viņu žūrijā.
Tukuma Literātu apvienība ikgadējam prozas konkursam “Tukuma prozas fermentācija 2023” izvēlējusies visai sarežģītu uzdevumu – uzrakstīt atšķirīgu nobeigumu kādam no latviešu literatūras kalsikas darbiem.
Kāds būs konkursa dalībnieku fantāzijas lidojums?
Vai kaķītis tiešām piedos saviem pāri darītājiem? (K.Skalbes “Kaķīša dzirnavas”).
Kā beigsies Edgara un Kristīnes stāsts? (R.Blaumanis “Purva bridējs”).
Varbūt Vanadziņa tētis tomēr atgriezīsies? (V.Lācis “Vanadziņš”).
To uzzināsim, svētdien 26.novembrī dodoties uz konkursa noslēguma pasākumu
Autori, kuri dzīvo, mācās vai strādā Tukuma novadā un ir sasnieguši 16 gadu vecumu, aicināti piedalīties ikgadējā prozas konkursā – lasījumos, kas šogad veltīts latviešu literatūras klasikai.
MĒRĶI
Veicināt literāro jaunradi Latvijas trešajā lielākajā novadā, bagātināt novada kultūras dzīvi ar baudāmu un jēgpilnu literāru pasākumu.
Motivēt novada literātus attīstīt rakstītprasmi.
Izgaismot Latvijas literatūrā līdz šim neatklātus talantus, kas var rezultēties ar prozas debijas grāmatu.
AUTORS
Autors ir fiziska persona, kas uzrakstījusi konkursam iesniegto literāro darbu. Pseidonīma(u) izmantotājs ir tā pati fiziskā persona.
DARBA UZDEVUMS
Autors izvēlas kādu no žūrijas piedāvātajiem oriģināldarbiem un uzraksta tam citu – alternatīvu nobeigumu (nevis turpinājumu). Labāko darbu autori tos nolasa noslēguma pasākumā.
IZMANTOJAMIE ORIĢINĀLDARBI
Rūdolfs Blaumanis “Purva bridējs”
Kārlis Skalbe “Kaķīša dzirnavas”
Vilis Lācis “Vanadziņš”
DARBA NOSACĪJUMI
Tekstam jāsākas ar oriģināldarba teikumu, rindkopu vai tiešās runas daļu, kam turpmāk sekos jaunradītais teksts.
Teksts jārada, iespēju robežās saglabājot oriģināla stilu, taču ir atļauti literāri eksperimenti, piemēram, darbības pārvietošana uz citu laikmetu.
Katrs Autors drīkst iesniegt ne vairāk kā vienu darbu par katru oriģinālu.
Darbs ir Autora paša radīts, iepriekš nav publiski lasīts un publicēts (ieskaitot sociālos tīklus).
Apjoms – ne mazāk kā 6000 un ne vairāk kā 12 000 zīmes ar atstarpēm (2-4 datorlapas, rakstot ar 12 punktu lieluma burtiem).
PIETEIKUMĀ JĀIETVER
Darbs elektroniskā versijā, Word formātā.
Darba nosaukums un/vai izvēlētais literārais darbs.
Ziņas par Autoru: vārds, uzvārds un (ja ir) pseidonīms; saistība ar Tukuma novadu; īsa – ne vairāk kā 1000 zīmes ar atstarpēm – radošā biogrāfija; kontaktinformācija: tālruņa numurs, e-pasta adrese.
PIETEIKUMI LĪDZ 2023.GADA 5.NOVEMBRIM (IESKAITOT) nosūtāmi uz e-pastu [email protected] ar atzīmi “Citādas beigas”
ŽŪRIJA
Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, laikraksta “Kultūrzīmes” un izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktore;
Bārbala Simsone – literatūrzinātniece un kritiķe, izdevniecības “Zvaigzne ABC” redaktore;
Dzintars Tilaks – rakstnieks un žurnālists.
DARBU VĒRTĒŠANA UN GODALGAS
Autoriem paliekot anonīmiem, žūrija:
izlasīs un novērtēs visus konkursam iesniegtos darbus. Vērtēšanas kritēriji: oriģinalitāte, literārā meistarība un teksta kvalitāte, oriģinālam pietuvināts stils, literāro eksperimentu ticamība;
noslēguma pasākumā nosauks labākos darbus, kurus nolasīs to Autori;
īpašās nominācijās apbalvos vairākus darbus, starp kuriem var būt arī finālā neiekļuvušie;
vienosies par vienu darbu, kas iegūs galveno – “Žūrijas balvu” un 100 eiro prēmiju.
Noslēguma pasākumā tiks piešķirtas arī “Klausītāju” un “Autoru” balvas ar 50 eiro prēmiju katrai. Kādu no naudas balvām var iegūt tikai tie Autori, kas nolasījuši savu darbu noslēguma pasākumā. Sakritības gadījumā viena darba Autors var saņemt visas trīs balvas.
Noslēguma pasākumā katrs Autors par savu darbu saņems rakstisku žūrijas novērtējumu, ko organizatori nepubliskos. Neieradušies Autori nevar sacensties par galvenajām balvām, bet žūrijas vērtējumu saņems elektroniski trīs dienu laikā pēc noslēguma pasākuma.
NOSLĒGUMA PASĀKUMS “CITĀDAS BEIGAS” NOTIKS 2023. GADA 26. NOVEMBRĪ (vietu precizēsim)
7. maijā, TLA 60 gadu jubilejas svinību laikā Tukuma pilsētas Kultūras namā tika pasniegtas pirmās Rumbas balvas, kas veltītas dižam tukumniekam – dzejniekam, vēsturniekam, Tukuma Goda pilsonim ELMĀRAM AUGUSTAM RUMBAM, un ko pasniedz par brīvprātīgu un nozīmīgu sirdsdarbu Tukuma novada kultūrvēsturē un novadpētniecībā. Par kultūras, vēstures un kultūrvietu pētīšanu, saglabāšanu, popularizēšanu.
“Rumbas balvas” pasniegšanas ceremonija
Balva Nr. 1 – VITOLDAM MAŠNOVSKIM
Par nozīmīgu sirdsdarbu Tukuma novada kultūrvēstures veidošanā – par arhitektūras mantojuma pētniecību, sistematizēšanu un popularizēšanu.
Vitolds Mašnovskis
Balva Nr. 2 – ZANEI SILIŅAI
Par nozīmīgu sirdsdarbu Tukuma novada kultūrvēstures veidošanā –
par kultūrvietas “Tukku Magi” iedzīvināšanu, saglabāšanu un popularizēšanu.
Zanes Siliņas balvu rotāja arī Tukku Magi ēku apveidiZane Siliņa
Balva Nr. 3 – ŽANIM BEZMERAM
Par nozīmīgu sirdsdarbu Tukuma novada vēstures veidošanā –
par novada pilsētu un lauku fotografēšanu “šeit un tagad”, šo attēlu publiskošanu.
Žanis Bezmers
Laureāti saņēma Pateicības rakstus un unikālus mākslas darbus – fotoalbumus, kuros līmēt īstas fotogrāfijas. Albumu vākus rotā unikāls gobelēns ar nojaušamām Elmāra Augusta Rumbas labsirdīgās sejas aprisēm. Gobelēnu autore Aija Balandiņa. Balvu papildināja divas grāmatas – Elmāra Augusta Rumbas dzejas krājums “Puikas sirds un mūža zīmes” un TLA izdotais literārais almanahs “Kungs Tukums”.
No kreisās: Vitolds Mašnovskis, Zane Siliņa, Žanis Bezmers
Balvas pasniedza TLA valdes locekļi Guna Roze-Tamule un Aigars Brics.
Laureātiem bija veltīts arī muzikāls sveiciens – LNO orķestra mūziķes, brīnišķīgās akordeonistes Initas Āboliņas koncerts.
Pēc īsas atelpas un Lieldienu brīvdienām “Tukuma Literātu apvienības” dalībnieki ar jaunu sparu turpinās iecerētā pasākumu cikla īstenošanu.
Aprīļa vadmotīvs būs literārās meistardarbnīcas, – arī tās varētu uztvert kā autoru tikšanās ar lasītājiem, tomēr, atšķirībā no bibliotēku pasākumiem, būs sava specifika. Meistardarbnīcu vadītāji stāstīs par ļoti konkrētām lietām, daloties sava radošā darba pieredzē un sniedzot konkrētus padomus tiem, kas paši apsver iespēju darboties (vai jau darbojas) literārajā lauciņā.
Rakstniece un žurnāliste Guna Roze vadīs divas meistardarbnīcas.
18. aprīļa nodarbības tēma – “Manuskripts pie redaktora”. Guna dalīsies savā redaktores pieredzē, pastāstot, kas notiek ar dzejas manuskriptu, kad tas iesniegts redakcijā un sākas tā vētīšana un labošana. Un kāpēc šis ceļš ir ne tikai nepieciešams, bet pat ļoti svarīgs.
Savukārt 20. aprīļa nodarbības “Žurnālista rokasgrāmata” apmeklētāji varēs uzzināt interesantus faktus par mediju darba niansēm no paša žurnālista skatu punkta. Abās darbnīcās būs arī praktiskas nodarbības.
Arī Guntis Tālers ir uzņēmies divu meistardarbnīcu vadīšanu.
26. aprīļa nodarbībā “Ļaundaru atmaskošana” viņš dalīsies dažos amata noslēpumos, stāstot par detektīvromānu radīšanas principiem, kanoniem un vēl dažiem rakstniecības stiķiem.
Savukārt “horror” žanra cienītājiem paredzēta tikšanās “Zosāda” 28. aprīlī, kur rakstnieks atklās savu šausmu stāstu rakstīšanas pieredzi.
Kā īpaša dāvana būs arī meistardarbnīca ziedu un skaistuma cienītājiem – pazīstamais īrisu un gladiolu selekcionārs Laimonis Zaķis25. aprīlī vadīs nodarbību “Puķudārzs kā dzeja”.
Visas meistardarbnīcas ir bez maksas, tās notiks TLA telpās, Tukumā, Tidaholmas ielā 3, 2.stāvā un sāksies plkst. 17.00.
Par godu “Tukuma Literātu apvienības” 60-ajai gadskārtai rīkojam daudzveidīgu jubilejas pasākumu kopumu – “Literātu dienas novadā”, ko atklāja tikšanās ar lasītājiem Tukuma novada bibliotēkās.
Drīz pēc tam, vienlaikus ar pavasara iestāšanos, 21. martā Ingrīda Zaķe un Kandavas dzejniece Dagnija Gudriķe (viņa ir arī TLA veterāne – darbojās apvienībā jau kopš 1973. gada un pēc pārtraukuma ir atgriezusies) devās apciemot Slampes lasītājus.
Jau nākamajā dienā, 22. martā Pūres bibliotēkā ieradās uzreiz trīs literāti – Anna Jurševica, Aigars Brics un Ināra Bezmere. Sarunu un dzejas lasījumus kuplināja Aigars ar ģitāras skaņām un dziesmām; klausītāji varēja baudīt Annas un Aigara dialogus vārsmās, it kā turpinot un papildinot vienam otra domu, noskaņu, emociju. Ar šādu savdabīgu saspēli dzejas valodā abi autori ir uzstājušies Dzejas dienu sarīkojumā Rīgā un daudzviet novadā. Arī te, Pūrē, klausītāji likās dziļi uzrunāti, ko pauda ar patiesi siltiem aplausiem.
Uz Cēres bibliotēku 23. martā devās Ināra Bezmere un Baiba Talce, kur viņas sagaidīja vietējie jaunieši, labprāt iesaistoties Baibas piedāvātajā valodas un iztēles spēlē, kā arī nevairoties no dialoga.
24. martā Gunai Rozei un Guntim Tāleram bija divas vizītes – Jaunpils un Irlavas bibliotēkās,
Jaunpils bibliotēkāIrlavas bibliotēkā
Tikšanās maratonu martā abi rakstnieki noslēdza Eiropas Rakstnieku dienā – 27. martā, Tukuma 2. vidusskolas aktu zālē, uzrunājot ap simtu vecāko klašu skolēnus.
Tukuma 2. vsk.
Galvenās tēmas, par ko literāti runāja tikšanos laikā – TLA vēsture, par Tukuma perspektīvām iegūt UNESCO Radošās – literatūras pilsētas statusu 2023. gadā un, protams, iepazīstināja ar savu daiļradi un nākotnes plāniem.
Dažas literātu atziņas un vērojumi pēc viesošanās bibliotēkās
Ingrīda Zaķe par Engures bibliotēku: “Var redzēt, ka kultūras namam ir vai nu ļoti talantīgs algots interjera dizainers vai vienkārši darbinieki ar ļoti labu gaumi un mīlestību uz skaisto.”
Dagnija Gudriķe par Slampes bibliotēku: “Tā bija silta sirsnīga saruna un domu apmaiņa ne tikai par literatūru, bet arī par dzīvi un pašreizējo situāciju, atmiņām par padomju laiku, dažādām dzīves peripetijām, ar kurām saskaramies. Paldies Slampes pagasta bibliotēkai par laipno, sirsnīgo uzņemšanu un pavasara ziediem… īpašs paldies par saulespuķu sēklām, kuras noteikti iedēstīsim!”
Ināra Bezmere par Pūres bibliotēku: “Kādā brīdī šķita, ka Imants Ziedonis arī te klātesošs. Pūres bibliotēkas telpas noformējumā martam atvēlēta pelēkā no dzejnieka ,,Krāsainajām pasakām”. Cik daudz toņu un nianšu vienai necilai krāsai! Cik skaista un gaumīga kopīgā kompozīcija!”
Guntis Tālers par Jaunpils bibliotēku: “…atmiņā paliks pozitīvie, ieinteresētie, zinātkārie lasītāji, kas jautā nevis tāpēc, ka tā pieklājas, bet tāpēc, ka viņiem ir interesanti, pat neļaujot rakstniekam “aizslīdēt” no tēmas, un “novelkot viņu atpakaļ uz zemes”, lai pabeigtu uzdotā jautājuma iztirzāšanu. Patika, ka veidojās dzīvas diskusijas gan par literatūru un konkrētām grāmatām, gan kultūrpolitiku… Atzīšos, ka Jaunpils apmeklējums manī stimulēja dažu labu radošu ideju. Leģendas par Elles kalna pazemes ejām un bruņinieku, kurš manīts pils gaiteņos un kambaros – lielisks izejmateriāls kādam bailīgam stāstam, ko piedāvāt lasītājiem kārtējā Veļu laika krājumā.”
Guna Roze par tikšanos Tukuma 2.vidusskolā: “Renovētajā skolā vēl nebijām bijuši un atzinām – tas ir ko vērts! Tādā skolā nevar nepatikt mācīties! Īpaši mūs uzrunāja skolas bibliotēkā iekārtotā “Grāmatu aptieka”. Viena “vitamīna” vārdā apzīmēt grāmatas saturu – tas ir nevien radošs, bet arī cilvēcīgi jauks eksperiments… Ko vērts bija arī mēģinājums 40 minūtes noturēt tik daudzskaitlīgas jauniešu auditorijas uzmanību. Neviltots bija prieks, kad kāda meitene atzinās, ka tieši pašreiz lasa Džordža Orvela “1984”. Ne jau tikai tāpēc prieks, ka mums sakrīt interesējošais žanrs, bet ka “viss nav slikti” – jaunieši lasa, turklāt izvēlas ļoti labu, vērtīgu literatūru!”
“Literātu dienas novadā” turpinās
Nez cik gadus vajadzētu, lai visi TLA autori paciemotos visās novada bibliotēkās? Tas ir retorisks jautājums. Bet tikšanās ar lasītājiem turpinās. Jau 20. martā Pūres lasītājus satiks dzejniece Dagnija Gudriķe un rakstnieks Guntis Tālers.
Vakar, 16. martā, četriem TLA literātiem gandrīz vienlaikus viesojoties divās novada bibliotēkās, atklājām “Tukuma Literātu apvienības” 60-ajai jubilejai veltīto tūri “Literātu dienas novadā”.
Kandavā – Guna Roze un Ināra Bezmere
KANDAVĀ plkst 14.00 ar Lasītāju klubiņa dalībniekiem (patiesību sakot – dalībniecēm) tikās GUNA ROZE un INĀRA BEZMERE. Afiša gan solīja Gvido Dragi, bet talantīgais rakstnieks slimības dēļ nevarēja ierasties, tāpēc viņa vietā uz Kandavu skaisti pavasarīgajā dienā devās Ināra Bezmere.
No kreisās: Pūres bibliotekāre Daiga Kārkliņa
Iepazīstinot auditoriju ar literātēm, bibliotekāre minēja, ka tikšanās notiek 16. martā – Leģionāru piemiņas dienā, tāpēc saruna gluži neviļus iesākās nevis par literatūru, bet par Latviju, neatkarību un drosmes jēdzienu.
Guna Roze atzinās, ka uz Kandavu devās pa taisno no Lestenes memoriāla, kur nolika ziedus tiem, kas, nebaidoties no tolaik pastāvošās varas vienīgā soda veida par šādu pārliecību – nāvessoda, palika uzticīgi idejai par brīvu Latviju. Viņa dalījās izjūtās, ka Ukrainas kara kontekstā uzraksts pie Lestenes kapiem “Man saulīte norietēja, tēvu zemi sargājot”, iedarbojas ar simtkāršu spēku. Un ka līdzās leģionāru, tāpat mežabrāļu drosmei mūsdienu “drosme” atsakoties no “Lielā Kristapa” balvas, tā izrādōt cīņu par viendzimuma pāru laulībām, izskatās kā zaimošana. “Izpratne par drosmi mūsdienās ir deformējusies,” secināja Guna.
No kreisās: Guna Roze, Ināra Bezmere
Oficiālo sarunu ievadīja TLA jubilejas gada pieteikums. Guna ar neslēptu lepnumu pāršķirstīja apvienības vēstures lappuses. Kā nē, ja Tukuma apvienība ir senākā literātu apvienība Latvijā, kas savā ilgajā pastāvēšanas laikā nav pārtraukusi darbību.
Pastāstījām arī par Tukuma ceļu UNESCO Radošo pilsētu tīklā, lai iegūtu Literatūras pilsētas statusu; par mūsu priekšrocībām, salīdzinot ar citām iespējamām Latvijas kandidātpilsētām. Vienojāmies, ka turēsim īkšķus par izdošanos!
Bibliotēka bija izvietojusi Gunas Rozes grāmatas, tāpēc nebija grūti uzsākt sarunu par rakstniecību. Guna jokoja, ka viņas proza “ķer laiku” – vēsturiskajam romānam “101. kilometrs” sekoja darbs par vienu dienu Latvijas 100-gades vasarā – “Sadursme”, bet tagad bija strādā pie antiutopiska romāna, kura darbība notiek ap 2070. gadu.
Guna nolasīja fragmentu no topošā romāna, pēc kura publikā atskanēja secinājums: “Labi, ka mēs tos laikus nepiedzīvosim”.
Nolasītais fragments izraisīja diskusiju par valodu – par svešvārdiem un valodnieku ieviestajiem jaunvārdiem, kas latviešiem drīzāk ir svešķermeņi. Neiztika arī bez kādam jokam, piemēram, mēģinot iztulkot vārdu “influencere” un “ilgtspēja” nozīmi.
Kad aiz loga jau virpuļoja īsts putenis, kas pavasari pēķšņi pārvārta ziemā, ar savu rakstīšanas pieredzi iepazīstijāja INĀRA BEZMERE. Viņa atzina, ka jēdziens “literārā patiesība” viņai ir svešs, jo neprot izdomāt stāstus,- viņa raksta par to, ko pati ir piedzīvojusi. Ināra arī aicināja ikvienu pierakstīt piedzīvoto. Kaut vai tāpēc, ka notikumi – pat koši un aizraujoši – mēdz ātri izbalēt no atmiņas, bet, ja tie ir pierakstīti, paliek kā piemiņa nākamajām paaudzēm.
Ināra Bezmere
Ināra nolasīja kuriozu pilnu atmiņu stāstu par to, kā viņa, būdama studente Liepājas universitātē, kopē ar kopmītņu istabas biedrēm 1974. gadā devās uz dzejnieces Mirdzas Ķempes bērēm Rīgā. Klausītājas atzina, ka stāstā bija tik atpazīstama tā laika studentu dzīve un sociālistiskās iekārtas vide, ka gluži vai teleportēja klausītājas viņu jaunībā.
Noslēgumā Guna Roze, atsaucoties uz tradīciju Tukuma Grāmatu klubā, sarīkoja mini ekspresviktorīnu ar jautājumiem, kuru atbildes bija izskanējušas sarunā. Uzvarētāja Zaiga Grantiņa balvā saņēma Gunas Rozes grāmatu “Sadursme”.
Kad viešņas bija apdāvinātas ar ziediem un Kandavas unikālo ozolzīļu kafiju skaisti izšūtā maisiņā, Lasītāju klubiņa dalībnieces viešņas cienāja ar pašu sagādātiem gardumiem un šķiroties sacīja – bijis tik interesanti, ka gribētos klausīties vēl un vēl.
Engurē – Ingrīda Zaķe un Guntis Tālers
ENGURES bibliotēkā pasākums sākās 15.00.
Pie engurniekiem viesojās rakstnieki INGRĪDA ZAĶE un šīs dienas vārda dienas gaviļnieks GUNTIS TĀLERS.
Iespaidos dalās Ingrīda Zaķe:
“Ierodamies mazliet pirms norunātā laika un jau pie ārdurvīm mūs sagaida priecīgs pārsteigums: skaisti izdekorēta ieeja ar pavasara ziediem un pūpolu zariem. Var redzēt, ka kultūras namam ir vai nu ļoti talantīgs algots interjera dizainers vai vienkārši darbinieki ar ļoti labu gaumi un mīlestību uz skaisto. Arī foajē jūtamies gaidīti, jo pie pašām durvīm mūsu afiša, pie kuras tūlīt nofotografējamies.
Ingrīda Zaķe un Guntis Tālers pie pasākuma afišas Engures bibliotēkā
Bibliotēkas telpās mūs sagaida ļoti sirsnīgas un laipnas darbinieces – bibliotēkas vadītāja Baiba Rorbaha ar savu palīdzi. Kamēr atģērbjamies un izvietojam grāmatas, jau ierodas apmeklētājas. Tikmēr direktore skaidro, cik mēs esam populāri: mans „Jūras valsis” atrodas pie lasītāja, tāpēc labi, ka paņēmu savu eksemplāru līdzi, bet Gunta grāmatas direktorei ar zvanīšanu un lūgšanos bijis jāatprasa no lasītājiem, lai varētu izvietot šajā tikšanās reizē. Es jokojot jautāju: „Vai atdeva puslasītas?”, nē, paspējuši izlasīt un atdot. Tā kā manam kungam Laimonim Zaķim arī šodien izmāca grāmata par īrisiem, direktore izstāda arī to. Apmeklētājām liela interese arī par Laimoņa darba veikumu.
Precīzi norunātajā laikā direktore iepazīstina ar mums un dod vārdu Guntim. Es tikmēr varu vērot publiku. Saskaitu, ka kopā ar mums un bibliotēkas darbiniecēm esam 12 cilvēki. Tik nelielas provinces bibliotēkai tas nav maz.
GUNTIS TĀLERS ir ļoti labi gatavojies un sāk savu izsmeļošo stāstījumu, izmantojot arī literāro almanahu „Kungs Tukums”. Viņa stāstījumu augsti novērtē Laimonis, kurš, lai gan pats ir izbijis tukumnieks, daudzus faktus no vēstures, kā arī iepriekšējo laiku literātus, nav zinājis. Guntim tiek uzdoti daudz jautājumu un viņš labprāt stāsta par detektīvu rakstīšanas procesu, par saviem biogrāfiskiem faktiem, par Tukuma vēsturi un ģeogrāfiju un daudz ko citu.
Tad vārds tiek dots man. Nolasu fragmentu no „Šugerbuša” par zvejnieku Arvīdu, ko veltu speciāli Engurei. Pēc tikšanās dzirdu, ka kāda kundze vēlas paņemt tieši šo manu grāmatu, diemžēl bibliotēka vēl nav to iepirkusi, bet sola drīzumā iepirkt.
Pilnīgi negaidot publikā mani sagaida priecīgs pārsteigums,- mani noklausīties un apsveikt ieradusies bijusī darba kolēģe – tulkotāja Vilja no Luksemburgas laikiem, kad kopīgi strādājām Eiropas Parlamentā. Nebiju viņu satikusi kopš 2006. gada. Uzdāvinu viņai savu grāmatu „Vairāk nekā miljonārs”, kur esmu aprakstījusi mūsu kopīgās darba gaitas tolaik.
Ingrīda Zaķe ar savu bijušo kolēģi Viju, kura nu ir viņas lasītāja
Guntim ir sava „pielūdzēja”, kura uzdāvina viņam dāvanu, bet nevienam nesaka, kas jaukajā paciņā iekšā.
Kad atbildēts uz daudzajiem jautājumiem, mums pasniedz ziedus un dāvanas. Kad esam kopīgi nofotografējušies ar bibliotekārēm un aktīvākajām lasītājām, tiekam aicināti pie bagātīgi klāta kafijas galda, kur mielojamies ar Engures izslavētās konditorijas „Kukul” gardumiem.
