Mirdzošā

2. vietas  ieguvēja  rakstniekam  Kārlim  Ķezberam  veltītajā  literāro  pasaku  konkursā

Netālu no pilsētas, aiz makšķernieku iecienīta ezeriņa un pamestām grantsbedrēm, sākās mežs. Tajā netrūka ne lapu, ne skuju koku, ne briežu, vāveru un zīlīšu, kā arī visādas sīkākas radības. Pavasaros ļaudis gāja plūkt zilās vizbulītes, vēlāk maijpuķītes; vienā slepenā pļaviņā, ko zināja visi, auga pat naktsvijoles, taču tās modri pieskatīja mežzinis, katru dienu noiedams garām.

Uz Jāņiem tika aplauzti ozoli, vismaz to zemākie zari, tad uzradās meitenes, meklējot pirmās zemenes, vēlāk sievas ar lielākiem groziem un spaiņiem, kur iegrābt mellenes, brūklenes un avenes. Vīri ieradās retāk – vieni, stumjot riteni, rokā sēņu grozs, kabatā salokāmais nazis, otri iebrauca pievakarē ar mašīnu, veikli atbrīvojoties no atkritumu maisa vai būvgružiem. Savas cūcības piesegšanai līdzi tika ņemts suns, kam it kā pienācās izskrieties svaigā gaisā. Vasaras nogalē orientieristi rīkoja ikgadējās sacensības, mežs skanēja vien, putni un dzīvnieki centās nerādīties ārā no saviem mājokļiem.

Dienām raujoties īsumā, nācēju kļuva mazāk, turklāt cauri kailajiem zariem ikviens bija labi saskatāms. Putni, kuri nebija aizlidojuši uz siltākām zemēm, skaļās balsīs ziņoja par svešinieku tuvošanos. Tā notika arī pašā īsākajā dienā, kad sērsna kraukšķēja zem kājām kā vaboles spārni, dzenis steidza atlupināt priedes mizu, kamēr var saskatīt kāpurus, bet ezis migā vienkārši nokrekšķējās un pagriezās uz otriem sāniem.

Nomaļākā meža ielocē starp retiem baltalkšņiem auga arī dažāda lieluma egles.

Sīļu klaigāšana skanēja aizvien tuvāk, – Trauksme, trauksme, glābjas, kas var!

– Cūku bars atkal būtu uzkūlies, vai? – pati slaidākā, staltākā egle sapurināja zarus, – rakņāsies gar mūsu saknēm, it kā sēņu laiks sen jau nebūtu garām!

– Man toties cūkas itin labi patīk. Īpaši sivēnteļi, tādi tramīgi, smieklīgi! Nobīstas no maza troksnīša un lec gaisā, turklāt visi reizē. Kad viņi rušinās, saknes kut! – mazākā egle draiski pašūpoja galotnīti, kura beidzamajā vasarā atkal bija pastiepusies krietnu divu sprīžu augstumā.

– Drīzāk tur slāj divkājainie, kuri uz dabiskā apmatojuma nez kālab savelk virsū auduma kankarus. Pat siltā laikā. Tad sīļi ķērc tik skaļi, kā tagad. Jo dažreiz viņi nāk ar stroķiem,- nošalca veca, ķērpjiem noaugusi, vēja slīpi noliekta egle, kuras biezie zari vienā pusē liecās līdz pat zemei.

– Kā tu teici? Striķiem? – mazākā izbrīnīti notirkšķināja skujas, kuras vēl klāja zaļgano stumbru atšķirībā no pieaugušām eglēm, kam tas kļūst gluds un brūns.

Atbildi viņa nepaspēja sagaidīt, jo klajumiņā parādījās divi cilvēki: vīrs zaļraibās brezenta biksēs, stipros zābakos, mugursomu plecā, un neliela auguma sieviete pētīgu skatienu, telefonu rokā.

– Būsim atnākuši. Domāju, šī būs pašā reizē, – viņš norādīja uz slaidāko egli.

– Paskatīsimies… Augstums atbilst, zari vienmērīgi un simetriski, nekādu defektu, – dāmīte pārlaida kokam vērtējošu mirkli, gabaliņu atkāpās un vairākas reizes to nofotografēja.

– Defektu! Alkšņu audzēs vienmēr atrodamas vislabākās egles. Nenopriecāties, kāda skaistule! Tumši zaļa, un skujas kuplas kā skropstas! Pilsētas laukumam šī būs krāšņākā rota.

– Jā, pieplusojot spuldzīšu virtenes un dekorus. Domāju, pie viena ņemsim šo mazo. Arī glīta. Tā jānovieto skvēra otrā malā, kur bērniem kārt paštaisītas mantiņas un bildēties.

– Labi. Cikos rīt ieradīsies zāģeri?

– Ap pusdienlaiku. Ne jau zāģeri vien. Būs pilsētas mērs, žurnāliste, reģionālās televīzijas pārstāvji. Visam jāizskatās pa pirmo! Tālab, domāju, vai nenovākt šito siekstu, – viņa norādīja uz veco egli, kura čīkstēdama stutējās pret tuvāko alksnīšu taisnajiem stumbriem. – Bojās tik filmēšanas rakursu. Izskatīsies, ka apkārtnes meži mums vēja apskādēti un nesakopti.

– Ne, ne! Vecenītei neviens pirkstu klāt neliks. Ķērpjainajā mudžeklī ligzdo zaļā dzilna, putns no Sarkanās grāmatas! Tādi pussagāzušies, veci koki viņām ir labākās patvēruma vietas.

– Lieliski! Atzīmēsim, ka mūsu novadā piekopj īpaši saudzīgu attieksmi pret dabu, – sieviete ieklikšķināja svarīgo atziņu telefonā. – Izskatās, šobrīd ar savu uzdevumu esam tikuši galā. Paldies par atsaucību, mežziņa kungs!

Abi aizbrida pa svaigo, pūkaino sniedziņu, sīļu pavadošās balsis drīz pagaisa tālumā.

– Beidzot! Tomēr mans sapnis piepildīsies! – staltegle līksmoja, tinoties zeltītā plīvurā, ko veidoja vakara saules cauraustie sniega puteklīši, birdinoties lejup no zaru galiem.

– Spožas ugunis, mūzika, rotas. Lielu un mazu cilvēku apbrīnas skatieni, pliko lapu koku skaudība, tas viss patiešām jūs sagaida. Un salūts beigu beigās, – vecā egle dobji piebalsoja.

– Mūs vedīs uz pilsētu un izrotās? Bet kā jūs zināt par salūtu, un ko tas vispār nozīmē? – mazule bikli pavaicāja.

– Krauklis vienreiz stāstīja. Salūts esot milzīgs ugunīgs blīkšķis, it kā visas zvaigznes atkal uzlidotu debesīs. Atceries, vasaras naktīs zvaigznes šad tad nokrīt, bet salūta laikā tās uzšauj atpakaļ. Visas reizē, iedomājies!

– Nu, krauklis lidinās ne pa mežu vien, tālab zina, ko runā. Tik gudrs, ka bail, – vecegle ļāva savas ķērpju virtenes sabužināt ziemeļvējam, kurš tās žigli savēla lapseņu midzeņiem līdzīgās pelēkās bumbās.

– Kā nebūs gudrs! Viņa vārdā pat esot nosaukta pilsēta, – Mirdzošā turpināja kaisīt sarmu.

– Padomā tik! Svētki galvenajā laukumā, – eglēns arī nerimās švirkstēt. – Tad vis nenotiks kā pērn, kad te atkūlās desmit satuntuļojušies jaunieši ar burkānu un kāpostu turzām, mīņājās un dziedāja aizsalušās balsīs. Laukumā sapulcēsies visa pilsēta! Bet pēc tā salūta mūs atvedīs atpakaļ, pareizi?

Vējš laikam sāka pieņemties spēkā, jo sirmā egle saguma vēl vairāk, un labu brīdi nevis šalca, bet it kā vaidēja.

– Nekunksti, pasaki! – mazā neatlaidās.

– Ja mēs augtu lielajā mežā, tu jau zinātu. Atpakaļ nevienu neatved. Pāri paliek tikdaudz, – viņa norādīja uz sūnās iegrimušu celmu kādu gabaliņu tālāk. – Arī tur senāk auga Ziemsvētku eglīte. Tevis tad vēl nebija…

– Vai… Nē, tad es negribu! Neparko. Mūs nozāģēs un aizvedīs!? Pie tam jau rīt, teica tie cilvēki. Tiešām, nav nekādas izejas?

– Domā, cūkas pārraks ceļu, un jums nevarēs piekļūt? Ja blakus vismaz atrastos ozols, zem kura zīles mētājas! Par pliku paldies viņas tev pamās ar smecerēm, un viss.

– Bet sīļi? Tie svešiniekus neieredz. Gāztos virsū lielā barā, izknābtu acis!

– Naivulīt, sīļi kliedz aiz bailēm! Putnēnu zaglim vanagam viņi neuzdrīkstas mesties virsū, seko drošā attālumā, kaut gan vanags viens pret visiem būtu zaudētājs. Pat skudras ir drosmīgākas, ķeras klāt par sevi lielākām radībām.

– Jāmeklē krauklis, viņš noteikti pateiks, kas darāms! Es nepazīstu nevienu, kurš būtu gudrāks.

– Piekrītu, acis viņam noteikti garšo, – vecaine novilka, – par to pat dziesma esot sacerēta, saucas “Karalis un bērzlapīte”, krauklis pats lielījās. Tajā reizē, kad bija tupējis brīvdabas estrādē, klausījies koncertu un uzzinājis – viņa vārdā nosaukts arī vīru ansamblis.

– Nu re, atliek tikai kraukli dabūt šurp! – mazule atviegloti uzelpoja.

– Krauklis nav redzēts vismaz nedēļu. Tas nozīmē, kaut kur lielajā mežā mielojas ar kritušas stirnas labumiem. Tā ir smalka lieta, patiesībā vesela māksla, jo lapsas un žurkas nevienu putnu tik lēti klāt nelaiž, jāgaida klusāks brīdis, kad rīmas aiziet nosnausties. Viņš nelidos projām, kamēr nespīdēs pliki kauli.

– Palīdzi, lūdzu, izdari taču kaut ko! Es palikšu ar tevi, lai man zaros karina tos burkānus, ābolus, piparkūkas. Un… es reiz gribu savu pirmo čiekuru sagaidīt…

– Nezinu, palicis tik maz laika… Vakars nāk virsū, palīgus būs grūti sasaukt. Bet citas izejas jau nav, pamēģināsim, – vecegle nopūtās, iešalcās un pašķīra līdz zemei nolīkušos zarus.

Cauri tiem izlidoja liels, kluss putns. Sūnu zaļos spārnus vēzēdams, tas zemā lidojumā nozuda meža biezoknī.

– Bet viņa? Mirdzošā arī dzirdēja, ko nupat sacīji, – mazā egle joprojām bailīgi purinājās, sarmas adatiņām sprēgājot.

– Kā redzams, nevēlas pēc simt piecdesmit gadiem te nogāzties un trūdēt līdzīgi man, – sirmene rūpīgi aizvilka zaru režģi priekšā dzilnas atstātajam caurumam.

Nākamajā dienā sals atsvaidzinājis visus kokus ar spīguļojošu kristālu kārtiņu. Sīļi kliedz no visa spēka, jo nācēju un braucēju ir vēl vairāk nekā iepriekšējā dienā. Tarkšķina traktors, lūst žagari un sasalusī zāle zem nācēju kājām, drīz klajumā sarodas ļaudis ar zāģi, mērlentu, bloknotiem, visādiem aparātiem. Viņi mīņājas, apspriežas, nēsā šurpu turpu statīvus, strīdas.

– Jāņem rakurss slīpi no kreisās puses. Gaisma labāka, un tā kritala nebūs fonā, – šallē ierotījies puisis groza videokameru, pūloties netrāpīt tai ar pilienu, kas krājas degungalā.

– Apsarmojusi un šķība – nav ne vainas. Labāk izceļas galvenā. Turklāt kritalā mājo rets putns. Sarkanā dzilna laikam.

– Kā varētu piedabūt viņu īstajā brīdī notupties kadrā? – kameras dīdītājs gudro.

– Mērs varētu nekavēties, citādi sasalsim ragā. Vispār man līdzi paķēries termoss. Gribi malciņu? – tā ir meiča, kuru vakar pavadīja mežzinis.

– Malciņa te visriņķī, sērkociņu vajag, – operators iesmejas, atskrūvēdams vāku.

Tikko siltums drusku atdabūts, klajumiņā ielīgo pelēka jaudīga apvidus mašīna, no kuras pašapzinīgi izveļas divi pusmūža vīrieši un šoferis.

– Sveiki visapkārt! Dzidrs gaiss, veselīgs sārtums vaigos, sāksim nekavējoties! – rīko vīrs ādas mētelī, rokas berzēdams.

Dalībnieki nostājas sev paredzētajās vietās. Mērs noņem cepuri, vējš purina viņa kuplos, iesirmos matus, liekot izskatīties rūdītam un pārliecinošam. Žurnāliste uzdod jautājumus, kā novads pārvarējis lietainās vasaras radītos zaudējumus lauksaimniekiem, kas darīts bezdarba mazināšanas jomā, ar kādām domām un cerībām sagaida Ziemsvētkus. Pilsētas galva atbild raiti un pārliecinoši.

– Uzfilmēts, – žurnāliste paziņo un lūkojas apkārt. – Esot izvēlēta vēl viena eglīte, kuru laukumā uzstādīt tieši bērniem.

– Tepat blakus tai arī jābūt, – sarosās mežziņa pavadone. – Labajā pusē.

– Ko!? Jūs domājat šito norakstīto slotu? Zari nevienādi, izskatās kā sakodīti. Apkaunojums visam novadam. Vai arī to jūs speciāli, lai… – žurnāliste čukstus nošņāc, pavilkusi dāmīti malā.

– Vēl vakar nebija ne vainas, – piesarcis taisnojas mežzinis. – Droši vien alnis apgrauzis. Viņi ziemas periodā cieš no vitamīnu trūkuma. Es jums tūliņ sameklēšu citu eglīti, viņpus izcirtuma. Arī piebraukt nebūs problēmu.

Pārpratums tiek izskaidrots mēram, viņš piekrītoši pamāj, iesēžas mašīnā, un tā aizlīgo mežziņa norādītajā virzienā. Drīzi seko filmētāji un pārējie, paliek vien cilvēks ar zāģi un traktoru. Vīrs lietpratīgi noskata koka krišanas varbūtējo virzienu, iedarbina motoru un ielaiž zāģi brūnajā stumbrā.

Egle smalki notrīs visā augumā, tad lēni sasveras un nokrīt ar vieglu šalkoņu. Zāģeris apmierināts noskatās, ka zari nav aplūzuši, pat čiekuri vēl turas. Tad atnes trosi un savelk cilpā ap stumbra resgali. Iekāpis traktora kabīnē, viņš to iedarbina un lēnām sāk virzīties pa šauro meža ceļu.

Mirdzošā slīd garām apšķibītajai un izbrāķētajai eglītei.

– Paliec sveika, meitiņ, – tā klusi nošalc, glauzdama mazules strupos zareļus. – Tev mīļa klusā, alkšņu apsēstā mežmale; man gribas ko vairāk. Tavi zari drīz ataugs, pēc gadiem šajā mežā būsi vis, viskrāšņākā. Paliec…

Vēl pēc brīža pilsētas laukuma rota slīd gar nolīkušo vecegli, kurai stumbra līkums balstās pret zemi, kā elkonis spītīgam vājiniekam. Kāds nokaltis zars ieķeras Mirdzošajā.

– Paliec sveika, mana skaistā meita, – švīkst mezglainās rokas; sausās skujas iebirst svētku egles kuplumā, – tu vienīgā no mums redzēsi, kā visas zvaigznes vienlaicīgi uzlido atpakaļ debesīs.

– Ceļš tik šaurs, ka tomēr ieķēros tajā sakārnī, – traktora vadītājs pukojas, spēji paraudams sviru, lai atbrīvotu sev uzticēto vedumu. – Cerams, nebūs apskrāpēta.

Motora rūkoņa attālinās, līdz noklust pavisam. Debesis samācas, vējš norimst, sāk birdināt nesteidzīgs sniedziņš, smalks kā zāģskaidas. Tas apklāj nobraukāto stigu, izmīdīto laukumiņu un pat vietu, kur tikko slējās pati staltākā egle.

No biezokņa nedzirdamiem, sekliem spārnu vēzieniem izlido liels putns, kura spalvas met zaļganu atspīdumu tuvākajās sniegpārslās, lidojot tām cauri. Sirmegle papleš zarus, un putns ieslīd mājīgajā biežņā kā silta, uzticīga sirds.