Stāsts no topošā krājuma “Lete”. Publicēts žurnālā “Domuzīme”
– Jūs esat ieradušies uz administratīvo komisiju bērnu pārkāpumu izskatīšanai. Sēdē piedalās: bāriņtiesa, probācijas dienests, domes pārstāvis, nevalstiskā organizācija, valsts policija, sociālais dienests un pedagogs. – šodien jau ceturto reizi kā lentē ierakstīts izskan komisijas vadītājas deklamējums uzreiz pēc „labdien, sēdieties, lūdzu”, kad telpā gluži kā tvaiks iegarojis gadus divpadsmit vecs izstīdzējis sienāzēns.
Savāds puika. Dzelteniem, īsi apgrieztiem, bet nepaklausīgi spurainiem matiem. Bāls kā zem akmens dīdzis asns, teju caurspīdīgs. Ik pa brīdim uz vārgā kakla konvulsīvi noraustās albīnēna galva. Garie pirksti ieklemmējušies nedabiskā kombinācijā, kreisajai rokai, šķiet, uz palikšanu. Acis, sastapušās ar apjukumu pilsētiņas bibliotekāres sejā, ko tikko nosauca par nevalstisko organizāciju, aizklīst sāņus un neatrod, kur paslēpties. Caurspīdīgā āda jaunavīgi piesarkst un aizkrāso vasarraibumus. Vienmēr plati smaidošā mute cenšas valdīties. Puika nodur galvu, bet idiotiskais smaidiņš sprūk pāri trīsstūrainās sejas kontūrām, acis mirkšķinās te grīdā, te uz to, kuru pieteica kā nevalstisko. Atšķirībā no citiem jaunākās paaudzes likumpārkāpējiem, kas vienīgo reizi dzīvē vai regulāri nokļūst šai telpā, šim neviens neaizrādīs, ka te nav īstā vieta, kur smīkņāt.
“Sienāži arī dažreiz ir caurspīdīgi,” nevalstiskajai organizācijai ienāk prātā pagalam neiederīga doma. „Nez vai ir tāda īpaša – caurspīdīgo suga?” Viņa ir redzējusi. Bet neatceras, tie bija lielie vai mazie.
– Sēdieties, lūdzu! – atkārto komisijas vadītāja.
Aiz puikas tikpat rēgainā pietātē ietipina maza auguma mīlīga sieviņa. „Droši vien internātskolas audzinātāja.” – min nevalstiskā. – “Nebūs pat no vidusslāņa, bet ģērbusies gaumīgi un sakopusies galvastiesu cienīgāk nekā vairums kundzīšu viņas gados šai pilsētelē. Pat šai telpā.” Viņa uzmet nicīgu skatu sievai no sociālā dienesta. Tīrā bezgaumība! Oranži svītrots vilnas sarafāns ar krāsainām pērlītēm izšūtu tautisku ornamentu uz krūtažas, zem tā raiba mežģīņu blūze, caurausta sudraba pavedieniem, kājās… Tās, par laimi, zem galda. Žēl, ka galva virs tā. Taukaini viena garuma mati nogriezti līdz zodam. Nē, vienā sānā pirksta tiesu garāki, droši vien pati būs griezusi. Pāri galvai, kā ar lineālu novilkts, vismaz pusgadu ataudzis netīri sirms celiņš. Nekrāsotās acis pētī puiku. „Ko gan sienāzis varētu būt sastrādājis?” prāto arī bibliotekāre, šeit – nevalstiskā organizācija. “Pieķerts pīpējot? Katrā lidmašīnā ir kaut viens pasažieris, kas lido pirmo reizi. Sakāvies? Pat ja nogaršojis alu vai vīniņu, kurš plānprātiņš šo Dieva radību nosūtījis šurp?”
Sienāzēns atkal paceļ acis uz vienīgo cilvēku, kuru pazīst šai iebalzamētajā telpā un kas sasodītas sagadīšanās pēc sēž ap galda stūri puikam teju blakus. Ne puika zināja, ka komisijā būs bibliotekāre, kuras dēļ viņš izlasījis visas grāmatas bērnu nodaļā, ne viņa, ka galda galā sēdēs šis īpatnis no paralēlās pasaules. Nevalstiskā organizācija pagūst nolaist plakstus pirmā. „Lai ko viņš būtu sagrēkojies, es nedrīkstu kļūt personiska. Nedrīkstu ļaut noprast, ka pie manis varēs meklēt glābiņu.”
Abi tikās vēl šodien. Nupat – nepilnu stundu pirms sēdes, kad viņa ar tikko nopirkto eklēru kārbu rokās devās uz garāžām pēc auto, jo sazin cikos beigsies komisija, bet lidostā jāsagaida meita pēc skolēnu koru salidojuma Austrijā. Tās padsmit minūtes pēc sēdes no sociālā dienesta mājas līdz garāžai var būt izšķirīgas starp „mamma mani sagaida” vai „mamma atkal nokavēja”, bet eklēri – bezmēra atšķirība starp „mamma nenokavēja” un „sagaida”.
Nebūtu to putnu, viņa Anduli nepamanītu. Neviens viņu aiz laba prāta nepamana. Vispirms viņa noskatījās, kā no mājām aizmucis labi kopts suns spriņģē siltā peļķē un ķer uz mēles pēdējās lietus lāses. Suns lēca arvien augstāk un augstāk, it kā tur, augšā, pilienu būtu atlikām, vajag tikai aizsniegt. Varbūt vietējā radio jau ir izsludināta suņa meklēšana ar pārmetošo „iespējams, nozagts” beigās. Bet ne-e! Jūsu mīlulis aizmucis, lai beidzot ķertu lietu uz mēles, nevis rātni ietu pie kājas, kā suņu skolā iemācīts un saimniekiem labpatīk. Viņa paraudzījās augšup. Tur – debesīs – saule jau atkal bija izlauzusies starp mākoņiem un pašķīra ceļu lidmašīnai. Tā kustējās tik lēni un tik augstu, kā plaukstā paņemamas ilgas. Viņa laikam pat pastiepa roku kā bērnībā, šķērsojot lidmašīnai ceļu. Nekas nebija mainījies. Tā atkal izslīdēja cauri plaukstai, starp pirkstiem atstādama vien garu baltu ceļu.
Putnēns – strazdulēns laikam – droši vien iečiepstējās, vai gan citādi viņa paskatītos lejup. Melnā radība tīstījās zem ceriņkrūma pie pieturas. Droši vien pacelties spārnos mēģinājis jau neskaitāmas reizes. Mazais likās tik pārguris, ka to mierīgi varētu paņemt plaukstā un aiznest. „Vismaz prom no kaķiem, tie droši vien jau slienājas no visiem stūriem. Varbūt pat aiznest mājās? Bērnam būs prieks. Varbūt mums pa abām izdodas saārstēt. ” – šī doma uzmundrināja. Viņa bija lasījusi, ka katrai dzīvai būtnei dienā vajag vismaz trīsdesmit citas dzīves būtnes fizisku pieskārienu. Kas nav radis mīļuma, tas sit vai atļauj, lai sit – arī sitieni skaitoties. Viņa šim putnu bērnam dos vienu dienas devu. Tūlīt. Un spēra soli uz ceriņkrūma pusi. Gaiss visapkārt nomutuļoja draudīgā kustībā un atskanēja nikni „Krā, krāāā!” Vārnu, kraukļu vai kovārņu – kurš gan viņus atšķir, tai ceriņkrūmā un kokos līdzās bija simtiem, visi gatavi mesties virsū. Pārdesmit spārnu pāru nošvīkstēja tieši virs galvas, pārdesmit gar kājām, pluinījot svārku malu gar somiņu un eklēru kārbu. Pārējā armija, skaļi klaigājot, nepārprotami pavēlēja lasīties prom, iekams nav saņemta desmit dienu norma uzreiz.
– Labi jau labi! – viņa pacēla rokas un atmuguriski kāpās atpakaļ uz trotuāra. Vienā mirklī iestājās klusums, tikai viens izmocīts putnēns klunkurēja zālē zem krūma. – Tad redz, kāpēc kaķi jūsu vārnulēnu vēl nav notiesājuši! – viņa skaļi noteica.
– Mani arī nelaida klāt. – no pieturas atskanēja pazīstama balss. – Labdien, jūs šodien ļoti labi izskatāties! – Andulis, kā vienmēr, bija smalki pieklājīgs. – Drīkst, es paturēšu jūsu somiņu?
– Andul, tu taču esi zēns! – uz lūgumu paturēt somiņu viņa vienmēr atbildēja ar vienu un to pašu frāzi.
– Bet man patīk. Tikai drusciņ, vienu minūtīti. Nu, lūdzu! – viņš smaidīja savu nesaprotamo smaidu. Tādu – gluži vai mākslīgu, un lūpu kaktiņos kā vienmēr krājās siekalas. Reizēm tās bija sažuvušas, bet biežāk miklas un staipīgas. Žesti teatrāli kā mēmajā kino. Tagad plaukstas, saliktas lūgšanā, izmisīgi kratījās. Un somiņa ierasti nonāca zēna rokās. Šūpojot to gar sānu, Andulis staigāja pa pieturu turp un atpakaļ – gluži kā mazas meitenes, kad tās spēlē lielas dāmas. Tad apstājās, uz mirkli piespieda somiņu pie sirds un sniedza to bibliotekārei. Mākslīgās ādas rokturos kādu brīdi turējās abi.
– Drīkst kūciņu?
– Nē, Andul, es tās apsolīju kādam citam.
– Nu, labi. Drīkst, es šovakar atnākšu uz bibliotēku? –viņš staroja tik un tā.
– Protams. Nāc vien!
Andulis atlaida somiņu. Viņas roka pastiepās noglaudīt suni, bet suns bija prom. Saujā paņemamās ilgas arī. Vienu mākoņa maliņu ar otru savienoja tieva, balta svītriņa.
– Tētis. – arī Andulis raudzījās debesīs.
„Tātad miris,” viņa iztulkoja.
Viņa pagriež galvu uz loga pusi, kur garā galda otrā galā komisijas vadītāja ar pāris automātiskām kustībām iefokusē nepilngadīgā lietu ideālajā attālumā no brillēm, nokrekšķina un turpina labi nostādītā, mazliet spalgā balsī:
– Šā gada trešajā jūnijā nepilngadīgais Andulis Rumjancevs, huligānisku motīvu vadīts, un ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas, pilsētas lielveikalā ar divlitru kolas pudeli sita pa akvāriju ar dzīvām zivīm un pret pārdevēju, kas viņu aizturēja, lietoja rupjus vārdus – „bļaģ”, “nahuj” un citus, tādējādi aizvainojot pārdevējas pašcieņu. Tā bija, Anduli?
– Jā, tā bija, – jūs tikko lietojāt rupjus vārdus. – Andulis atbild mazas meitenes, nē, drīzāk nedabiskas orientācijas vīrieša balsī. – Man nepatīk, ka omīte dzird un vislabākā bibliotekāre pasaulē. – viņš izteiksmīgiem žestiem pamāj vispirms ar kreiso roku uz sieviņu sev līdzās, tad ar labo uz nevalstiskās organizācijas pārstāvi komisijā.
„Nu gan! Kas tevi aiz mēles raustīja?!” – bērnu nodaļas bibliotekāre ieskatās puikam acīs. Viņš nolasa pārmetumu burts burtā un atkal nosarkst. „Bet kas par grāciju, zeme atveries! Tas zēns varētu būt baletdejotājs – Rumjancevs Trešais, lielāku jau mums nemaz nav bijis. Ja ne tie savilktie pirksti… Lai gan tieši tie šo scēnu vērta tādā mākslas pilnībā, kādu neviens baletmeistars neiestudētu un neviens premjers neatkārtotu.”
– Te tev, Anduli, nav ne bibliotēka, ne māja. – komisijas vadītāja uzkarina brilles degungalam un skatās pāri galdam. – Es tev jautāju, vai tā bija? Vai tu – viņa īpaši uzsver šo vārdu – lielveikalā siti pa akvāriju? Vai tā bija?
– Atvainošanos, tā bija. – teju vienā vārdā puika izrunā laikam tak omītes iemācīto frāzi, un, kā aizstāvību lūdzot, atkal paskatās uz nevalstisko organizāciju. Viņa – uz pārējiem kolēģiem, bet ko nu vairs: ja policijā ir iesniegums, jāizskata.
– Cik tev gadu? – jautā sociālais dienests.
„Lietā taču ir ierakstīts. Atceries, kā pati iztaisies, kad kāds pajautā tavu vecumu. Tā, it kā savos četrdesmit izskatītos uz trīsdesmit, nevis piecdesmit.”
– Septembrī būs sešpadsmit.
Sociālā sieva uztaisa tik pārsteigtu seju, it kā pati savos četrdesmit izskatītos uz trīsdesmit, nevis piecdesmit.
„Eiro četrdesmit. Tikai eiro četrdesmit maksā matu krāsa, un, ja pati vari sev nogriezt krēpes, vari arī saknēs iezieķēt. Ja Anduļa omīte var, var arī šī. Nez, vīrs ar viņu guļ? Vai vīri guļ ar tādām? Cik bieži viņiem tas notiek? Nē – cik reti?”
Nevalstiskā organizācija piever acis un dziļi ievelk gaisu, atceroties sava vīra sviedru aromu, kas uzbudinājumā smaržo pēc gaišā alus. Viņam patīk mīlēties no rītiem, riskējot, ka nokavēs darbu. Arī šorīt. Caur kaķēna nagu atstātajiem punktiņiem guļamistabas aizkaru skujiņrakstā spraucās sīki gaismas dzīpari un lāsoja uz viņas gurniem kā maldugunis. Viena baudlaimes pievilgusi pile no vīra pieres noritēja uz viņas krūtīm, un viņš tur uzguldīja vaigu. Viņa pārslidināja plaukstas pār vīra valgo muguru, tad pār savu seju un ieelpoja. Gaišais. Nāsis paplešas vēlreiz, un policists rūpjpilni steidz atvērt logu. Pa to brīdi ir runājusi omīte.
– … brīnums, ka māsiņa vesela, Andulis viņai pielipis kā mazais dadzītis. Tēvs cietumā, mamma alkoholiķe, kam viņus vajag?
– Nē, omīt! Mans tētis debesīs zīmē strīpiņas.
– Neņemiet par pilnu. – omīte atvainojas. – Puika iedomājies, ka tētis ir lidotājs. Visi jau zina, ka viņš ir dumjš.
– Omīt, es neesmu dumjš! – Andulim stipri raustās galva.
– Viņš jau piedzima tāds – viss ķermenītis savilkts. – omīte turpina taisnoties.
– Kurā klasē tu mācies? – tā jau ir bāriņtiesa.
– Sestajā. – Andulis atbild. – Kas bija pirmais, augs vai sēkla? Kurš zina?
„Ka tikai sociālais dienests neiesmietos! Viņas smiekli atgādina blēšanu. Varbūt tad, kad uztraukusies, varbūt vienkārši aita.”
– Ēēēēē…
– Bet es zinu! Es varēju izdomāt, vai ne, omīt? Es neesmu dumjš! Un vai to jūs zināt, ka kaķi cilvēka rokas uztver it kā atsevišķas būtnes? Mikus draudzējas ar manu kreiso, bet ienīst labo.
– Andul! – stingri ierunājas valsts policija, pirms nav atskanējis nākamais blējiens. – Kāpēc tu siti pa akvāriju? Tu taču varēji to saplēst pavisam.
– Jā, es gribēju. – zēna acīs sariesušās asaras. – Bet stikls. Tik biezs. Atvainošanos, es nevarēju sasist pavisam. – Andulis dreb.
– Viņš stundām ilgi var stāvēt lielveikalā pie akvārija un vērot dzīvās zivis. – omīte ieliek zēna kreiso roku sev klēpī un citu pēc cita maigi virpina savilktos pirkstus. – Vai nu bibliotēkā vai pie akvārija, citur nemaz nav jāmeklē. Dažreiz pieturā, ja labs laiks. Dēliņ, mēs taču mājās jau izrunājām: ja zivis izbirtu uz grīdas, viņas nomirtu uzreiz.
– Nē, mocītos ilgi. – izlabo sociālais dienests.
– Izbeidziet! – Andulis iekliedzas un apskauj omīti. – Viņas tik un tā nav dzīvas! Zivis tai akvārijā gaida, kad viņas nokaus. Ja kāds parāda ar pirkstu: „Šito!”, tad tā zina, ka viņu tūlīt izvilks no ūdens un nositīs. Zivis paņem rokās tikai lai nosistu. Tāpēc viņas pienāk pie stikla un lūdzas, lai izlaižu. Es tikai gribēju palīdzēt!
– Tu te vienreiz jau esi bijis, kad melīgi izsauci ātro palīdzību. – atgādina policists.
Puika nokaunējies paskatās uz bibliotekāri. Tai sēdē viņas nebija.
– Pēc tam taču tu vairs neesi tā darījis? – kā pasakot priekšā pareizo atbildi, viņa jautā un skatās zēnam tieši acīs.
– Atvainošanos, esmu. Šodien. – Andulis atkal piesarkst. – Tur bija tas putniņš, jūs redzējāt. Es piezvanīju. Es viņus gribēju arī sagaidīt, bet omīte atnāca pakaļ un atveda uz šejieni.
– Putns?! – kā tējkannas svilpe iedžinkstas pedagogs. – Tu izsauci neatliekamo medicīnisko palīdzību putnam? Bet ja tajā laikā palīdzība bija vajadzīga cilvēkam, un mediķi nepaspēja aizbraukt tikai tāpēc, ka tu viņus biji izsaucis pie putna, vai par to tu padomāji?
– Mans vīrs ir ātrās palīdzības ārsts, es zinu, tā dažreiz notiek, – piekrīt nevalstiskā.
– Atvainošanos, nepadomāju. Bet putnam arī vajadzēja! – Anduļa skatiens meklē pasaulē labākās bibliotekāres apstiprinājumu, taču viņa nesaka neko. Viņa telefonā uzraksta „Nē”. Andulis ir tuvu, redz, un noraustās viņa kreisais plakstiņš.
– Tad padomā gan! – tas ir sociālā dienesta mūžīgais galavārds visiem šai galda galā sēdošajiem bērniem, lai ko tie būtu nodarījuši. – Ja tavai omītei būtu slikti, bet ātrā palīdzība atbrauktu par vēlu, tu atnāktu mājās no savas blenšanas uz zivīm, un omīte nomirusi, ko tad?
– Es uz viņām neblenžu! Jūs blenžat uz mani! – puika raud.
– Nu, ko lai ar viņu dara? – rūpju pilnā balsī prāto komisijas vadītāja. – Ne jau pie mums jāsūta bērni no palīgskolas. Pie psihologa arī tādu nenorīkosi. Kur vēl?
– Uz bibliotēku! – Andulis noslauka asaras abās piedurknēs un uzsmaida nevalstiskajai organizācijai. – Es jums apsolos nekad mūžā tā vairs nedarīt. Jo es gribu nākt uz bibliotēku un nēsāt jūsu somiņu.
– Ēēēēē…
„Vienkārši aita.”
– Administratīvā komisija bērnu pārkāpumu izskatīšanai nolēma, ka Andulim Rumjancevam katru pēcpusdienu jāapmeklē sociālais dienas centrs, kur ar viņu nodarbosies galdnieks, adīšanas un aušanas pasniedzēji. Lēmumu jums nosūtīsim pa pastu uz deklarēto adresi. Vai lēmums ir skaidrs, omīt?
– Māsa arī varēs nākt? – Andulim galva vairs neraustās un slienas lūpu kaktiņos ir sažuvušas.
– Kas viņš par adītāju? – omīte augstu virs galda paceļ mazdēla kreiso roku. – Uzredzēšanos!
– Nesakiet tā, omīt! Sakiet – visu labu! – izšķērdīgi labvēlīgā intonācijā noteic probācijas dienests. Tas savukārt ir viņas pēdējais vārds visiem, kas pēc sprieduma pasludināšanas šai telpā pasaka „uzredzēšanos”.
Puika izgaro pa durvīm pirmais, mīlīgā sieviņa iepakaļ. Bāriņtiesa nopūšas.
– Kas mums tur vēl palika? Tā „Hektora” dzērājbanda? Sūtam pie narkologa, viss pārējais šiem jau ir bijis. Davai, pa ātro, man šodien jāiet uz ģimeni izņemt bērnu. Tur ir posts un elle. Istaba tā pārbāzta ar hlamiem, ka bērnam nav kur spēlēties – caurām dienām pa gultiņu, un tā pati nokrauta ar panckām. Bet mazajam jau pusotrs. Tēvs epileptiķis, mammīte tāda pati kā Andulis. Cik ejam, tik netīri trauki pa visu istabu, kaķu barība pa grīdu, vistu kauli arī, mammīte saka: kaķene apēdīšot. Pēdējoreiz bija apbērnojusies turpat netīrajās panckās – aiznesām visus uz patversmi.
– Kuš! Es neko nedzirdu. – Valsts policija aizliek roku priekšā telefonam. – Tavējais šodien strādā? – beidzis sarunu, viņš raugās bibliotekārē tādām acīm kā filmās dakteri uz slimnieku piederīgajiem, kad jāpaziņo vēsts, ko neviens nevēlas dzirdēt. – Piezvani. Pirms stundas samīcīta ātrās palīdzības ekipāža. Visi pagalam.
– Ne jau tagad! Mums tak tā „Hektora” kompānija aiz durvīm. – purpina bāriņtiesa.
– Tad tāpēc dispečere tikko atsūtīja es-emm-es, vai viņš ir ar mani? – bibliotekāre uzņem numuru. – Neatbild. Velns un elle, viņš neatbild!
– Varbūt nemaz nav beigts! – ieblējas sociālais dienests. – Cik reizes savējo domās neesmu apglabājusi, bet kas tev deva?! Vārtās ar citu un izliekas par beigtu. Ko tu labāk gribētu?
– Aizveries, aita! Cilvēki dažreiz nevar uzreiz atbildēt!
Gar acīm sagriežas sniegs. Tāds pūkains kā strīpiņa, ko debesīs zīmē Anduļa tētis.