Aigars Brics

Aigars Brics

Kā es kļuvu par dzejnieku

Pirmās rīmes mēģināju jau 1. klasē. Tās skanēja apmēram tā:

Vēji pūšas un pūšas,
Jānim paliek sliktas dūšas, …

Otro reizi mūza mani apciemoja tehnikuma laikā – bija 1982. gads – Čikāgas piecīšu radītais patriotisma vilnis aizrāva arī mani, un es rakstīju:

 … Tad lemts bij’ skanēt tālu latvju balsij,
Tēvu sirdīs trīs zvaigznes mirdzēja,
Latvijai ir jābūt latviešu valstij, –
Tā Kārlis Ulmanis mums vēlēja.

Tā kā man pa rokai netrāpījās kāds dižgars, un es arī necentos meklēt, mūza mani atkal pameta. Sekoja dienests Padomju Armijā, pēc tam apmēram gadu gāju jūrā. Pirmā neizdevusies laulība… Sirdsapziņas pārmetumi…

Un tad notika kas neparasts – manās rokās nonāca Akuratera un Poruka darbi, izdoti Latvijas brīvvalsts gados. Mani aizkustināja viņu darbi –  īpaši Akuratera rindas “Kam lai veru sapņu dārzu savu”. Biju pabeidzis lasīt Jauno derību. Notika vēl kāds neparasts notikums – negaisa laikā, atrodoties savā mājā, zibens spēriens jumtā mani pilnībā apdullināja, un no tā brīža kādu laiku sāku runāt kā dzejā, izjutu vārda ritmu. Vienā no bezmiega naktīm uzrakstīju  kādus divdesmit dzejoļus, un, manuprāt, tikai viens no tiem vēl ir vērā ņemams – dzejolis Putni, ar ko iesāku savu debiju 1999. gadā.

Dzīvoju Plieņciemā, kur daudz mākslinieku un citu radošu personību. Bijusī Latvijas Nacionālās operas un baleta soliste Lidija Gulbis mani iepazīstināja ar ventspilnieci Aiju Bumbieri, kas tolaik rīkoja Kurzemes Dzejas dienas. Viņa uzaicināja  tajās piedalīties arī mani, tā iepazinos ar Tukuma puses literātiem. Tā soli pa solītim sāku apgūt un iepazīt vārda daili un spēku.

Ar uguni elpot,
Ar zibeni runāt,
Ar akmeni klusēt,
Līdz pēdējai lāsei asinis turēt,
Slavēt Dievu, beigt gausties un kurnēt.