Baiba Talce

„Talants nav laime, talants ir krusts”, teica dzejnieks Gvido Drage, a la Redžinalds Grikmanis Tukuma dzejnieku kopā sanākšanas reizē. Un, sēžot gadiem tik tuvo, jau sirmo vīriešu ielokā un runājot par likteni, es domāju, ka Lieldienās daudzi jauši vai nejauši atkal ielūkosies Kristus sejā, bet, cik daudz starp ļaudīm ir to, kas spēj ielūkoties dzejnieka sejā un viņu saprast? Jo dzejnieks ir daudzpakāpju simbols tam vārdam, kas iesākumā. Viņš ir fantāzijas rīks, kas mūsu sistematizētās domas izmet Visumā trīs vai četrās dimensijās. Un viņš raksta nevis tāpēc, lai viņu pirktu, izlasītu un izpīpētu kā cigaretes, bet tāpēc, lai pierakstītu pilnu to dzīves telpu, to Lielās Bibliotēkas plauktu, kuru viņam piešķīris Dievs.

Borhess savā Bābeles bibliotēkas stāstā jau pirms 40 gadiem pareģoja, ka dzejnieki nākotnē nerakstīs lasītājam, bet vārdam: „Un lūdza Jahvi apturēt mirkli, kamēr viņš uzrakstīs… Un lodes apstājās gaisā.” Jo dzejniekam būt kontaktā ar radītāju nozīmē saprast, kāpēc Viņš viņu radījis. Jo dzejnieka valoda ir daudz sarežģītāka par dabu vai tās esību. Tāpēc daudzi no cilvēkiem vairs nesaprot ne filozofiju, ne dzeju. Jo neparko sarežģīti un ne-viegli negrib dzīvot. Bet dzejniekam vārds ir abpusgriezīgs, bīstams nazis, kam viena puse ir glābējs skalpelis, otra – apdraudošs tuvcīņas ierocis. Tas teātris, kas turpinās ļaužu attiecībās un sabiedrībā, visos laikos ir baidījies no dzejnieka spēka un patiesības. Vai varbūt no tā, ka dzejnieks vienmēr stāv sabiedrībai aiz muguras un uzrauga, lai tā nedzīvotu tikai tiešajā nozīmē, nezaudētu daudznozīmību. Un kur nu vēl tehnoloģiju cilvēkam, kurš caur datoru iebrūk neaptveramos informācijas plašumos, bet tai pat laikā top aizvien aprobežotāks.

Ar rakstītā vārda brāļiem bibliotēkas klusumā paceļot vīna glāzi, tu saproti, cik labi, ja blakus ir kāds, kuram ticēt, kurš neļauj nekādiem valsts kolektīvās muldēšanas paradoksiem atraut tevi no Dieva dotās būtības. Parasts cilvēks par paradoksiem nezina nekā, un tāpēc daudz labāk tiek galā ar savu dzīvi, nekā domu zirnekļa tīklos iepinies dzejnieks. Un arī aiz tā iemesla neskatās dzejniekam sejā, jo baidās tur ieraudzīt būtību. Bezdarbniece dzejniece saka: meklējot darbu, viņa nevienam darba devējam nedrīkst pat pieminēt, ka ir dzejniece – ko?! Tos taču nevar ņemt, Dievs pasargi, viņi visi tak ir ar putniem! Un viņam ir vienalga – tāpat visus divtūkstoš gadus līdz šim – vai dzejnieks ir šodien ēdis, vai nav.

Bet dzejnieks izdzīvo par spīti, jo viņam ir sava pašvērtība – viņš ir vērtīgs pats sev, vēl dažiem cilvēkiem un Radītājam, jo, notverot tēla momentbūtību, saņem dāvanu no dzīves, kad izjūtas atdod to, ko apziņa nespēj dot. Un tas ir mierinājums, ko mēs sniedzam paši sev. Tāpēc nezaudēsim just spēju, par spīti visam, jo lielas jūtas ir atmiņas gudrā daļa, kur sakāvi cietušie ir vajadzīgi. Tāpēc, ka neviens nevar atbildēt uz to, ko vēl nezina. Vismazāk jau dzejnieki.